Rīgas pils saimnieka ierosinājumam diskutēt par tautas vēlētu prezidentu ar pārsteidzošu degsmi sekojušais visplašākā politiskā spektra pārstāvju un sabiedrības autoritāšu atbalsts var izrādīties kauls bez gaļas. Nepārsteidz politiķu gatavība par katru cenu sagādāt tautai morālu kompensāciju pašlaik neiespējamo materiālo labumu - lielāku algu, pensiju un pabalstu - vietā. Taču neizpratni raisa cinisms un divkosība, ar kādu šis brīnumainais, iedomātais līdzeklis pret visām nevēlamām parādībām tiek iebarots godīgas un detalizētas diskusijas vietā par šādas institūcijas plusiem un mīnusiem, kā arī izmaksām.
Kāpēc tieši tagad politiķu ausis kļuvušas dzirdīgas pret tautas vēlmēm? Lielais atbalsts tautas vēlēta prezidenta idejai Latvijas tautā valdījis teju visu atjaunotās neatkarības laiku. Kāpēc politiķi un citi gudrinieki, kuri tik aizrautīgi runā par uzblīdušo valsts pārvaldi un birokrātiju valstī ar niecīgu un arvien sarūkošu iedzīvotāju skaitu, skaidri nepasaka, ka tautas vēlēta prezidenta, kas nav iedomājams bez plašākām pilnvarām, apkalpošanai būs nepieciešams vēl lielāks birokrātiskais aparāts? Vai tad mēs līdzsvaram samazināsim Saeimas deputātu un viņus apkalpojošo skaitu? Kas liek domāt, ka visas nebūšanas, ko nespēj atrisināt pašu vēlētie un gadiem pārvēlētie 100 tautas priekšstāvji, spēs atrisināt viens cilvēks? Skrupulozi vērtējot Latvijas pēdējo divdesmit gadu problēmas, diezin vai ļaunuma sakne būs bijuši līdzšinējie - Saeimas vēlētie - prezidenti. Tautai ir piedodama nespēja pārzināt visas politiskās detaļas, taču ne politiķiem, sabiedrības autoritātēm un ekspertiem. Viņi ļoti labi zina, ka tautas vēlēta prezidenta gadījumā netiks mazināts hroniskais atbildības trūkums, kas patiesībā lielā mērā ir mūsu valsts un sabiedrības problēmu pamatā, bet tieši otrādi - atbildība vēl vairāk tiks izšķīdināta.
Turklāt tas vairos no tautas attālinātas varas daudzumu valstī un naudas nozīmi politikā, pret ko taču mēs it kā cīnāmies. Vai kāds ir aizdomājies par to, ka vispārējās prezidenta vēlēšanās iespējas uzvarēt ir tikai politisko partiju kandidātiem, jo viņiem ir nauda un vajadzīgie cilvēkresursi kampaņai? Tādu nav nedz Annai Žīgurei, nedz Mārai Zālītei, nedz bija Vairai Vīķei-Freibergai, kuras tauta uzskata par cienīgiem kandidātiem prezidenta amatam.
Politiķu pienākums būtu sabiedrībai likt skaidri saprast, ka marksistiskais pasaules uzskats par pārmaiņu panākšanu ar revolucionārām metodēm ir atmetams kā novecojis. Pārmaiņas uz labu valstī netiks panāktas, pārveļot atbildību no Saeimas un katra indivīda uz vienas ar pārcilvēciskām spējām apveltītas būtnes pleciem.