Kontekstā ar karstajām diskusijām pirms valodas referenduma vai 16. marta publiskajā telpā bieži lasāms un dzirdams bija apgalvojums, ka patiesībā «problēmu ir uzpūtuši politiķi» (saudzīgāks variants «atsevišķi politiķi»), respektīvi, ja šamējie nekultu putas, viss būtu labi. Nāks 9. maijs, praids un nezin kas vēl, un tēze par politiķiem provokatoriem aktualizēsies.
Neapstrīdot, ka politiķi dažkārt pamanās sastrādāt apbrīnojami dumjas lietas, minētais apgalvojums tomēr liekas apšaubāms, jo tajā ir loģiska pretruna. No vienas puses, vispārzināma patiesība (?) ir tā, ka sabiedrība politiķiem galīgi neuzticas. No otras puses, izrādās, ka dažos gadījumos šī rūdītā skepse pēkšņi pazūd un elektorāts padevīgi ļaujas politiķu radītai histērijai - masveidā dodas parakstīties utt. Ja šo pretrunu neievērojam, rodas daži neglaimojoši secinājumi par vēlētājiem. Tomēr ticamāk, ka - patīk vai ne, pareizi vai ne - politiķi tikai atbilstoši savam inteliģences līmenim mēģina pieskaņoties fobijām, izjūtām, nojausmām, kas visbiežāk nenoformulēti kaut kur viļņojas daļā sabiedrības. (P. S. Ar presi ir mazliet sarežģītāk - tā vairāk dzīvo patiesi pašradītu prioritāšu un tēmu pasaulītē.)
Tas, protams, nav tikai Latvijai raksturīgi. Ja pavēro politiķu debates ASV, bieži jābrīnās, kāpēc tāda ecēšanās par tādiem it kā sekundāriem jautājumiem kā viendzimuma partnerattiecības vai cilmes šūnu izmantošana. Atraduši tematus - laikam jau, lai nebūtu jārunā par ekonomiku! Daļēji taisnība, tomēr patiesībā šie t. s. tikumu jautājumi pašiem politiķiem nav nemaz tik izdevīgi. Kaut tāpēc, ka parasti oratori aizrunājas tiktāl, ka vai nu atbaida ne tik temperamentīgus iespējamos atbalstītājus, vai sarunā tādas glupības, ka pretiniekam prieks. Tātad acīmredzot pragmatisko kapitālistu sabiedrībā netrūkst ļaužu, kuriem jautājums, piemēram, par privātpersonu tiesībām ierīkot mājās kaut ieroču noliktavu, liekas ļoti būtisks.
Šāda politiķu pieskaņošanās nav nekas traģisks, lai gan, protams, būtu vēlama viņu lielāka patstāvība. Svarīgi, lai brīdī, kad sabiedrībā atkal samilst kāds emociju kamols, mēs nemānītu sevi, norūcot: ja vien tie politiķi nejauktos pa vidu... Jo, nozīmējot grēkāžus, mēs problēmu nerisinām. Tieši tāpēc, ka vairākumam politiķu ir tik ļoti svarīgi noturēties pie varas (šai tēzei sabiedrība piekrīt), viņi ļoti vairās teikt un darīt ko tādu, kas neatbilst cilvēku priekšstatiem (šo gan mums nepatīk atzīt). Sabiedrība politiķiem nereti un pamatoti pārmet populismu, bet populisms nevar pastāvēt, ja nav pieprasījuma. Taisnība, ka dažs labs, ticis amatā, sāk uzvesties kā citplanētietis, tomēr savā būtībā jau viņi kauls no mūsu kaula, nereti nepatīkams atspulgs spogulī.