Zinu cilvēkus, kas bez darba ir jau pāris gadu. Sākumā, meklējot jaunu darbavietu, vairākiem no viņiem arguments, kāpēc nederēja kāds variants, bija «es taču neiešu strādāt par 300 latiem». Tagad, ja nav izdevies atrast neko pieņemamāku, viņi ir pārtraukuši meklēt. Sēž mājās, taisa ēst un ved bērnus uz skolu. Gaida labākus laikus. Un nemaz nejūtas nožēlojami. Vismaz tā izskatās no malas. Kā ir īstenībā, to zina tikai viņi paši un viņu ģimenes.
Kad pirms kāda laika gāju intervēt karjeras konsultanti, kas Nodarbinātības valsts aģentūrā strādā ar bezdarbniekiem, viņa sarunā minēja daudzas epizodes, kas liecina, ka cilvēkam, kas radis ik dienu iet uz darbu, būt apritē, bezdarbs un piespiedu nevajadzīgums tomēr dziļi iekšēji ir kauns, ja ne pat traģēdija. Tas sakāpina arī visas citas problēmas - emocionālās, psiholoģiskās, ģimeniskās -, kas iepriekš klusi karājušās skapī kā skeleti. Daudzi sabrūk un jūtas tā, it kā dzīve jāsāk no nulles, turklāt apstākļos, kad cerības uz nodarbinātību ir pagalam blāvas. Tas prasa spēku, un ne visi to sevī spēj atrast.
Taču dzirdēju arī stāstus par bezdarbniekiem, kas uz konsultāciju atnāk jau ar gatavu plānu: kursi, jauna profesija, savs bizness. No karjeras konsultanta šādiem cilvēkiem vajag tikai uzmundrinājumu. Sarunbiedre toreiz komentēja - tie, kas pa dzīvi iet ar optimisma karogu, to cenšas nenolaist arī tad, ja ilgāku laiku nākas pasēdēt mājās bez darba.
Tiesa, nesen citā kontekstā dzirdēju arī pazīstamas ekonomistes viedokli par jauno mazo uzņēmumu dibināšanas bumu, kas patlaban veļas pār Latviju. Viņa uzskatīja, ka no valsts puses tomēr ir vieglprātīgi grūst cilvēkus mazajā biznesā, kur viņi iegulda, iespējams, pēdējos iekrājumus, bet veiksme tā arī neatnāk, jo tās procents jaunajiem uzņēmumiem nav liels. Taču kas ir labāk - mēģināt un «aplauzties» vai nemēģināt un līdz ar to pat nepietuvoties varbūtībai, ka izdodas iekļauties tajā veiksmes procentā un labākas dzīves iespējā?