Viņš izvairās teikt, kāpēc viņi ar Bellīno devušies pāri visai valstij teātra angažementa dēļ, kurš neiekļaujas oficiālās Rimini operas sezonas ietvaros: teātris grima tumsā no 1744. gada februāra līdz 1745. gada rudenim. Un pases īstermiņa zaudējums šķiet nepietiekams šķērslis, lai pārliecinātu tādu vīru kā Kazanova atkāpties no norunas, ko viņš vēlējies pildīt. Terēza turpināja ceļu uz Rimini - vai kur nu viņai bija jādodas dziedāt - un tālāk uz Neapoli. Viņi ar Kazanovu, protams, nekad nesalaulājās.
«Mans stāsts,» te atzīst Kazanova, «nav nekāds ticamais,» taču daži tā fona norišu aspekti sastop apstiprinošus pierādījumus. Dziļākā patiesība, kā tas jo bieži ir Kazanovam, bija drīzāk emocionāla nekā ģeogrāfiska. Lai kurš arī bijis nākamais no nemaskēto Bellīno nolīgušajiem teātriem - un tādu ir vairāki iespējamie -, neapstrīdamais ir tas, ka Terēza bija pirmā sieviete, pie kuras Kazanova būtu varējis apstāties, un pirmā - kā viņš sev atzinās -, kuras dēļ viņš būtu atsacījies no turpmākiem piedzīvojumiem un ceļotāja brīvības.
Pesaro no Terēzas pienāca vēstule: viņa bija atradusi aizgādni piecdesmit piecus gadus vecā hercoga Kastropiņāno personā. Viņi ar Kazanovu jau bija sākuši attālināties. Varbūt viņa zināja, ka viņš nelabprāt izpildītu lomu, kādā viņa šķietamais tēvs bija atradies pie viņa mātes sāna. Virknē vēstuļu abi vienojās pārtraukt sakaru, vārdos neatzīstot to par izrisušu. «Dalīdamies viņas liktenī, alga viena - kā vīrs vai kā mīļākais, es būtu padarīts nožēlojams, pazemots un sava stāvokļa un aroda dēļ spiests līst uz ceļiem. Apjēga, ka jaunības lieliskākajā mirklī man būtu jāatsakās no katras cerības uz augstu laimi, kurai, man likās, esmu radīts, deva svariem tik spēcīgu knipi, ka mans saprāts apklusināja sirdi.» Viņam bija deviņpadsmit, bija ambīcijas, un vispirmām kārtām vajāja paša vecāku laulības veidols - tās kliedzošais spožums un pazemojuma potenciāls. Viņa romāns ar Terēzu abas puses, katru savā veidā, bija piespiedis kļūt nobriedušākas. Kazanova beidzot pieņēma faktu, ka nevar turpināt baznīcas karjeru un savā vēlajā pusaudža vecumā nav gatavs laulībām, kamēr Terēza atskārta, ka gaida bērnu. Viņa dēls, nācis pasaulē tajā pašā gadā Neapolē, tika kristīts par Čezāri Filipo Lanti un uzaudzināts pārliecībā, ka operzvaigzne Terēza Lanti ir viņa māsa.
Terēzas maskarādes paraugs iedvesmoja Kazanovas nākamo apveidu. Tā kā dokumentu gaidīšana pēc pases pazušanas ieilga, viņš, aizlavījies no Pesaro uz Boloņu, iecerēja sev citu kostīmu. «Spriezdams, ka nu bija maz izredžu sasniegt stāvokli ar klerikāļa karjeru, es nolēmu tērpties paša sacerētā militārā uniformā.» Dzīve Kazanovam nudien bija lomu sērija. Arī te laikam tipiskā prakse ietver viņa profesionāla karavīra atveidi piederīgajā kontekstā; tā laika armijas tērpās visās varavīksnes krāsās un drānās, un uniforma bija lai nu kāda, tikai ne vienādojoša.
Grāmatu meklējiet grāmatnīcās