Savukārt Andris droši vien vēl ilgus gadus dzīvotu viens, tā īsti neapzinoties, ka ārpus teātra, kur viņš ar lielu atdevi strādā jau ilgus gadus un tagad ieņem direktora posteni, rit cita - mīlestības, dvēseles maiguma un mājas siltuma pilna - pasaule. Svētdienas rītā, vārot savu firmas kafiju, viņš plati un reizē kautrīgi smaida: «Iekritām atpakaļ 11. klasē, un drīz es paņēmu pilnu paketi - mīļu sievu, divus pusaudžus bērnus un suni.»
10% no ģimenes
Mopsim Berimoram ir četri gadi. Par viņu Vija saka īsi: «Cilvēki mēdz teikt, ka ar suni ir grūti. Kādreiz es būtu tam piekritusi un teikusi, ka šī iemesla dēļ man arī suņa nav. Tagad prasu - kas ir grūti? Es suņa dēļ esmu piedzīvojusi to, ko bez viņa nemaz nezinātu. Berimors ir mierīgs, saprātīgs. Man nav sajūtas, ka mēs viņam kaut ko neļaujam. Zināju, ka negulēšu ar viņu vienā gultā, jo viņš krāc. Vakarā Berimors aiziet pie Artūra, pēc tam guļ priekšnamā, bet no rīta vienmēr ielec pie mums apsveicināties. Ar viņu ir viegli, viņš dzīvo ar mums, kā upe plūst, un mēs sakām, ka Berimors ir desmit procenti mūsu ģimenes.»
Vītoliem ir negrozāma tradīcija katru svētdienu visiem kopā doties uz jūrmalu pastaigāties. Vija smej - nezin kam būtu jānotiek, lai pastaiga tiktu atcelta. Šogad marta svētdienā visi kārtējo reizi aizbrauca pie jūras. Vija atceras: «Bērni aizskrēja pa ledu, jau patālu no krasta, nobijos un saucu atpakaļ. Berimors skrēja viņiem pakaļ un, lāmu nepamanījis, iegāzās tajā. Barbara, to ieraugot, noģība, es izmisumā, tikai Andris saglabāja mieru un ar visām drēbēm iemetās ūdenī, kur, ik pa brīdim pazuzdams zem ledus, kārpījās Berimors. Andris viņu saķēra, izmeta uz ledus kā mazu ronēnu, un Berimors apjukumā aizjoņoja pa liedagu. Artūrs pliķēja pa vaigiem noģībušajai Barbarai, Andris vilka nost slapjo jaku. Kāpām mašīnā, satuntuļoju abus peldētājus, iedevu Andrim šņabi, kas, par laimi, bija bagāžniekā, un vedu visus uz Rīgu.»
Andris lādzīgi smej: «Nebija jau tur dziļš, man līdz krūtīm, pat iesnas nedabūjām, galu galā, visi dzīvi. Vienīgais zaudējums bija mans mobilais tālrunis. Taču pats saviem spēkiem Berimors nebūtu ticis laukā, tas gan tiesa.»
Labākais un skaistākais
Man patīk mājīgais ciemošanās rīts Vītolu ģimenē. Berimors, emocionāli apsveicinājies, aizmieg uz paklājiņa, Barbara un Artūrs darbojas savās istabās, mēs sēžam nelielajā virtuvē. Andris un Vija, savstarpēji apceldamies, stāsta par sevi, ik mirkli uzteikdami Berimoru. Vija smaida: «Andrim nekad nebija mājdzīvnieku, bet tagad viņš kļuvis par suņu cilvēku. Kur vien var, viņš ņem Berimoru līdzi, reizēm arī uz darbu.» Andris apstiprina: «Berimoram ļoti patīk gulēt mana kabineta ādas dīvānos. Toties viņam nepatīk slīdīgā flīžu grīda pie dežurantiem un kāpnes uz kafejnīcu, jo tās ir ar atstarpēm. Viņš ļoti labprāt atrodas cilvēkos un nemaz nav apgrūtinošs.»
Abi apgalvo, ka ar berimorismu inficējuši arī draugu scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi un viņa sievu Ingrīdu. Vija domā, ka droši vien zinot, kad tas noticis: «Siguldā bija Dailes teātra svētki. Es negribēju, bet Andris par visu vari - ņemsim Berimoru līdzi. Labi, tad pats ar viņu arī nodarbojies.» Andris atceras: «Kādā brīdī man bija jākāpj uz skatuves teikt runu, un es iespiedu suni Ingrīdai rokās. Tad arī starp viņiem notika īssavienojums.» Vija papildina: «Vispār Ingrīdai ir alerģija pret suņiem, bet Berimors nevar nepatikt, un viņa nolēma - mums būs mopsis! Mārtiņam kā scenogrāfam visam jābūt dizainiski smukam, tāpēc Vilkāršiem ir skaists melns mopsis. Tici vai ne, kopš tā laika Ingrīda dzīvo bez alerģijas.» Andris nenoturas nepiebildis: «Ir daudz skaistu suņu, bet mūsējais tomēr ir vislabākais un visskaistākais.»
Gaidīja visu mūžu
Vija un Andris atzīst, ka Berimoram ir ļoti liela nozīme abu tuvināšanās procesā, jo, kad viņi sāka satikties, suns taču katru svētdienu bija jāved uz jūru: «Tās bija garas pastaigas un jaukas sarunas. Braukājām līdz pagājušā gada pavasarim, kamēr es Viju bildināju,» atceras Andris. Pagājušā gada 20. augustā viņi apprecējās. Laulību ceremonija noritēja Nītaures baznīcā. Vija smaida: «Tur Berimoru gan līdzi neņēmām, jo nezinājām, kā viņš uzvestos tik neparastos apstākļos. Turklāt cilvēki laukos ir diezgan konservatīvi. Es arī nemaz nezinu, vai etiķete atļauj ņemt suni līdzi baznīcā.» Toties pie kāzu galda Berimors sēdēja goda vietā, un viņam ap kaklu bija balts tauriņš.
Vaicāju Andrim, kā ir - tā uzreiz četrdesmit piecu gadu vecumā saņemt visu, pēc kā var alkt cilvēka sirds? Andris atbild vienkārši: «Mēs vēl bijām tikai attiecību sākumā, kad Vijai bija uz divām dienām jāaizlido uz Briseli. Viņai bija jāatlido vēlu naktī, reiss aizkavējās, un satiekoties viņa man vaicāja - vai ilgi gaidīji? Es teicu, ko jutu tajā brīdī, - visu mūžu!»
Vija piebilst: «Mēs esam kopā, un nav runa ne par salūtiem, ne kaislībām, ne skaļiem vārdiem, bet par mieru. Pirmo reizi pirms četriem gadiem no Berimora sapratu, kādu uzticību un paļāvību var radīt tuva dvēsele. Suns man iemācīja, kā var būt kopā. Pašā sākumā Andri brīdināju, ka man raksturs nav no labākajiem. Viņš savukārt ir mieramika, smēja - man pilns teātris ar tādām versmainām būtnēm. Atļauj man pašam pieņemt lēmumu, gan jau abi ar Berimoru zināsim, ko darīt.»