Montebūras ieņemšana pavēra ceļu uz Šerbūru sabiedrotajiem, kas tagad sāka ap to savilkt savus spēkus. Tiem bija nepieciešamas piecas dienas, lai pa koridoru iespiestos nocietinātajā ostā. Lai arī Šerbūra apšaudēs bija teju vai izslaucīta tukša, daudzas tai raidītās prasības padoties tika ignorētas. Neredzēdami vairs, kur atkāpties, vācieši bija spiesti turpināt cīņu. Izraisījās kauja pilsētas pozīcijās, ieņemot ielu pēc ielas un namu pēc nama, kurā Selindžers iemācījās bīties no ienaidnieka snaiperu labi slēptajām acīm. Tikai 25. jūnijā viņam un viņa pulkam izdevās - netraucētiem - ieņemt šīs pārpaliekas no pilsētas. Tajā valdīja milzīgu apmēru sagrāve, taču ostas pozīcija armijai tika nodrošināta un līdz ar to arī sabiedroto spēku iebrukums okupētajā Eiropā.
Cīņa par Šerbūru bija ilustrācija 12. pulka aizvien pieņemtajai iniciatīvai. Visā Normandijas kampaņas posmā Selindžera vīri bija karadarbības avangardā. Emondevilā bija jāpiesauc papildspēki tā atbalstam. Pēc papluinīšanas Emondevilā šie vīri vajāja bēgošos vāciešus līdz Žoganvilas ciemam, kur sastapās ar nežēlīgu pretsparu. Montebūrā tie nepacietībā atrāvās tālu no pārējās divīzijas, bīstami pietuvojoties pašai nostiprinātajai pilsētai. Pēc pavēles atkāpties un ieņemt aizsardzības pozīciju viņi pastāvēja uz savu vēlmi atgūt pozīciju, ko tiem bija izdevies sasniegt dienu iepriekš. 1944. gada jūnijā veikto 12. pulka operāciju vērtējums, šķiet, līdzīgās daļās būs kolektīvu emociju un taktikas izzināšana. Tie paši kareivji, kas bija negribīgi ierakušies Bozeviloplēnas krūmāju tuvumā 6. jūnija naktī, bija ieraugāmi nikni sviežamies pret ienaidnieku jau devītajā pēc Emondevilas asinspirts. Līdzīgas kaujas uz 12. pulku iedarbojās galvanizējoši, un Selindžers šajā ziņā nebija izņēmums. Emondevilas slaktiņš kļuva par viņu ugunskristībām. Tas bija kalpojis, lai piešķirtu viņiem mērķi un sakausētu kā brālību. Selindžers nekāvās par Francijas atbrīvošanu vai demokrātijas nosargāšanu. Tāpat kā pulka biedri viņš cīnījās vistīrākās pleca izjūtas vārdā - ne par armiju, bet par to, kurš atrodas līdzās.
Tādās kampaņās kā Šerbūras aplenkums Selindžera pretizlūkošanas uzdevumi tika kāpināti līdz maksimumam. Viņa darbs bija iztaujāt gan vietējos iedzīvotājus, gan sagūstīto pretinieku, lai iegūtu informāciju, kas varētu būt noderīga divīzijas štābā. Kad kauja par Šerbūru ieilga un vāciešiem kļuva acīm redzama to gaidāmā sakāve, tie lielām grupām sāka padoties gūstā. 24. jūnijā 12. pulks vien reģistrēja 700 vācu karagūstekņu, kam nākamajā dienā sekoja vēl 800. Selindžeram bija jānolemj, kurus no tiem nopratināt un kā interpretēt iegūto informāciju. Tas bija milzu mēroga uzdevums, kurš turklāt jāpaveic, cenšoties nezaudēt dzīvību pašam.
Pirmajā jūlijā pulks no Šerbūras dienvidiem tika pārsviests uz Jutas piekrastei un Bozeviloplēnai ģeogrāfiski tuvo Gurbsvilu. Tur pārgurušajiem vīriem beidzot tika atvēlētas trīs atpūtas dienas. Selindžeram tā bija gan pirmā atelpa kaujā divdesmit sešu dienu laikā, gan pirmā iespēja kārtīgi nomazgāties un nomainīt apģērbu.
(Turpinājums 27. novembra numurā)