Jautāju viņai, vai nebūtu tiesa, ka jaunas melnādainās meičas tiecas piedāvāt sevi baltajiem mīļāko kārtā un tādējādi liek ieviesties svešai un izkurtējušai sugai, kas neder ne laukam, ne citiem darbiem, kas vilinātu nēģeri bez piejaukumiem. Viņa neatbildēja. Pavaicāju, vai gan nav gluži saprotami, ka šādas sievietes kļūst amorālas un nekaunīgas līdz galējībai to privileģētā stāvokļa dēļ? Arī uz to viņa nedeva atbildi.
Pavēstīju viņai, ka man pat ir bijis jāuzzina, ka tiklīdz mulatu mazulis sāk apdraudēt melnās sievietes izpriecas vai izrādās apgrūtinoša vasa, ir atrodami noteikti augi un zāles, to vidū arī maniokas stāda sula, kam vien retu reizi neizdodas māti no šīm neērtībām atbrīvot. Šai brīdī Stella šķita esam gatava atstāt manu istabu. Viņas nepakļāvība mani uzkurināja, un es nolēmu ļaut manu apsūdzību akmenim krist tieši tā īstajā vietā. Pieprasīju, lai Stella nekavējoties aizved mani pie Brauna kunga. Uz to viņa dedzīgi iebilda, ka esot pats pusdienas vidus un ka es nedrīkstētu pakļaut sevi stāvus spiedošiem stariem no augšas, tomēr es neatkāpos. Iedomu gars tintes melnajā sievišķī, kurš bija uzdrošinājies visu priekšā sākt valdīt pie mana galda, mani vēl nebija pārstājis dedzināt. Es gribēju izvaicāt Brauna kungu par viņas stāvokli mājā.
Saule debesīs tiešām atradās augstu. Biju paspērusi vien soļus desmit no Lielā nama, kad jutu, ka nebūtu tai jāļaujas. Stellai bija taisnība. Mūs pavadīja Azārs un Androkls, divi maz vērti sulaiņi, kuri nesa saulessargus pār mums un slīdēja laiski, kā piederot būtnēm, ko nemāc rūpes, ko pazīst pastāvam saprātīgā cilvēce. Stella izturējās komiski pašapzinīgi, gluži tā, it kā būtu baltā. Maz atceros no paša ceļa līdz laukiem, kur, pēc mūsu gaišās Stellas teiktā, pats Brauna kungs pārraudzīja savus dzinējus, bet to gan zinu, ka ne reizi vien jutos droša, ka saļimšu, pirms būsim pie ceļamērķa. Iekšēji sodīju sevi jau par pašu mēģinājumu uzņemties šo gājienu, bet pēc laika sprīža, kas bija licies teju vai mūžība, Stella beidzot pamāja ieraugām Braunu. Mums tam tuvojoties, gaisā uzspurdza putnu bariņš un uzmeta mākonim līdzīgu ēnu, liekot saulei uz pāris sekundēm pietumst. Jutu sevī atspirgstam spēku un, Stellai devusi pavēli nesekot, gluži kā zivju sieva aizbrāzos pāri laukam.
Vergi pārtrauca savu Sīzifa darbu un pagrieza galvas turp, kur novākto cukurniedru lauku mēroja iekarsusī angliete. To pamanījis, Brauna kungs saprata, ka kaut kas būs noticis. Arī viņš pagriezās un gaidīdams, rokas iespraudis gurnos, pātagu rokā, vēroja mani tuvojamies. «Brauna kungs,» es prasīju paskaidrojumu, «ko nozīmē šīs melnās sievietes atrašanās pie mana galda?» Brauna kungs blenza manī tā, it kā beidzot šajā nedraudzīgajā klimatā saprāts būtu mani atstājis. «Tik ļaunu un aizskarošu visu pieņemto formu izsmieklu es necietīšu,» es viņam kliedzu. «Es prasu, lai apsolāt, ka viņai vairs netiks ļauts apkaunot manu galdu.» Brauna kungs pacēla roku, lai aizsegtu seju no saules. Viņš likās mana soļa samulsināts un pamāja ar galvu, kā īsti nezinādams, kāpēc to dara. Kādu mirkli tā stāvējām, seja pret seju, divi vientuļi baltie ļaudis zem spiedošas saules, nēģeru ordu priekšā atmetot savas rases pieklājības mantiju, katrs alkdams pēc virsrokas pār otru.
Turpinājums 14. februāra numurā