Es izspēlēju beidzamo kārti. «Brauna kungs, ja nespēsiet uzmanīgāk izturēties pret manu stāvokli, uzreiz pēc manas atgriešanās mājās jums tiks atrasts aizvietotājs.» Brauna kungs, nekā jaušami nemainīdams ķermeņa stāvokli un jau nu noteikti neatraudams acis no manas sejas, piesauca sev klāt izpalīgu. Foksu.
Fokss, kā šķita, padevīgs, bet acīm redzami spēcīgi veidots melnais, nostājās manā priekšā. Es atkārtoju savu brīdinājumu, bet Brauna kungs tikai uzsauca: «Foks!» Uz ko nēģeris skāra mani ar savām melnajām rokām, uz ko es sāku kliegt un jutu vēderā visu sagriežamies aiz riebuma, lai tad viss tanī esošais izlauztos ārā, izlīdams zemē. Par spīti dienas svelmei, jutu ķermenim izskrienam cauri aukstumu un visiem spēkiem pūlējos aizturēt izmisuma asaras. Pēc tā visa, jāatzīstas, man pietrūkst atmiņu līdz brīdim, kad, būdama mīļās Stellas gādīgajās rokās, atguvu samaņu savas istabas vēsumā.
Skaņas ārpusē un tumsa iekšā man ļāva apjaust, ka bija jau noslīgusi kāda pavēla vakara stunda. Biju priecīga redzēt savu uzticamo Stellu laidelējam ap mani, nosvēpētajā sejā nedziestot jo skaidri un gaiši lasāmam uztraukumam. Cik drīz tā sasniegusi manis sāpīgi apraudātās Izabellas uzticamību! Lai arī viņai par nožēlu trūkst manas agrākās pavadones dabisko priekšrocību un spējas apgūt kaut prātam elementārāko no alfabēta mākām, manai melnajai kompanjonei visviens piemīt tikumi. Tās smaidošā melnkoka seja un platās, devīgās lūpas, kas tīkamākajā no veidiem paver acīm to apslēpto zobu ziloņkaulu, ir sveicinājums, kas manu uzturēšanos uz šīs nelielās salas, kaimiņos Amerikām, līdzējis vērst izturamu.
Esmu nopietni apsvērusi to, lai vestu viņu līdzi uz Angliju, bet mani biedē varbūtība, ka viņu izsmies kā raibu greznuma lietu, kā notiek ar citiem melnajiem, kas ir ieraugāmi Svētā Džailza baznīcas ielokā, kā arī daudzviet citās angļu kroņa teritorijas daļās. Tomēr, sagaidījusi īsto brīdi, es ieminēšos, ka Stellu taču varētu priecēt izredzes ieraudzīt savu kungu viņa paša valstī, un man nav šaubu, ka tādas to sajūsminās. Nekad neticēšu, ka kāds Karību krasta nēģeris atsacītos no iespējas saltā Anglijas naktī savam kungam pienest kvartu alus un rozīņu kūkas.
Stellas atbildes apstiprināja ļaunākās bailes, tiklīdz, pilnīgāk atguvusies, ko jautāju. Man būtu patiesi daudz, ko nožēlot. Laikam taču Fokss mani gluži vienkārši nesis līdz Lielajam namam, un pēc tam Stella palikusi pie gultas. Viņa teica, ka ārstēšanai ir atsaukts arī Makdonalda kungs un ka, savu paveicis, tas palicis tepat mājā ar domu, lai būtu klāt, kad manī sāks atgriezties maņas. Liku, lai Stella sūta viņu prom, ko viņa aizsteidzās izdarīt. Jau pēc mirkļa viņa atgriezās, ievilkusi tumšajā sejā vieglu smaidu. Kā šķiet, viņa vairs nejūsmo par mūsu ārstu, kopš pamanījusi viņā kaistam kādas manis raisītas jūtas, ko tai vien prieks redzēt dziestam manā jaunajā dzestrumā.
Stella vēl pasniedza man glāzi savas ārstnieciskās sangarijas un sāka mani apgaismot par to, cik dziļi norūpējies par manu stāvokli ir Brauna kungs. Es paliku klusējot, tā ļaudama viņai izsacīt visu, kas vien to sirds dziļumos uztrauca. Viņa ieturēja pauzi un tad pacentās nezaudēt gūto iespēju izteikties.
Turpinājums 21. februāra numurā