Šādā sprostā, līdzīgi kā Šveices grupas mikeska:plus:blendwerk izrādē Rasjomons. Patiesība atrodas aiz nākamajām durvīm, jūs gribētu redzēt liela daļa laikmetīgo izrāžu. Teātris pagājušā gadsimta laikā ļoti mainījies - arī tāpēc, ka mainījušies skatītāji. Fakts, ka aizvien lielāka daļa cilvēku pasauli uztver fragmentēti un nespēj ilgstoši koncentrēt uzmanību, liek teātriem pārdomāt, kā uzrunāt skatītāju. Tas skatītājam dod līdz galam neapjaustu varu pār izrādi.
Viens no veidiem, kā teātris ieintriģē skatītāju, ir ekstrēma pietuvinājuma piedāvāšana. Pieredze ir ļoti personiska un ļoti ķermeniska. Viss, kas notiek izrādē, notiek ar jūsu ķermeni vai tiešā tā klātbūtnē. Pagājušajā sezonā britu grupa uzveda Romeo un Džuljetu sociālajā tīklā Twitter, ļaujot jums dot padomus tēliem.
Eiropā bijuši vairāki teātra projekti, kuros skatītāji balso, piemēram, Vācijā «šovā» nācās izlemt, kurš no nelegālajiem imigrantiem iegūs uzturēšanās atļauju, kuri tiks izraidīti. Vai kaimiņos igauņu trupas No 99 PR projekts Vienotā Igaunija, kura beigās skatītāji nobalsoja par jaunas neonacistiski virzītas partijas dibināšanu. «Vai jūs spēsiet nofotografēt smaidošus aktierus, kas ņirgājas par kailu kolēģi, ja jūs palūgs?» jautāja Arpads Šillings pāris mēnešu pēc Abū Graibas skandāla. Galu galā - kāda sajūta, ja jūs fiziski izliek aiz durvīm tumsā nepazīstamā vietā, kā to ar skatītājiem Kaijas iestudējumā Viļņā atļaujas izdarīt somu režisors Kristians Smedss.
Pieeja, protams, nav jauna. Ar skatītāju iesaistīšanu izrādēs eiropieši nodarbojas izsenis, liela daļa šodienas eksperimentu atsauc atmiņā klasiskā modernisma avangarda prakses. Futūristi pārdeva trīs biļetes uz vienu vietu, izsūtīja ielūgumus uz trakonamiem, notriepa krēslus skatītāju zālē ar līmi. Šodien teātris kļūst introvertāks. Nojaucot robežu starp dzīvi un mākslu, tas pārsteidz skatītāju nesagatavotu, liek tikt galā ar neērtām situācijām, uzdot nepatīkamus ētiskas dabas jautājumus.
Kad Teita galerijā pirms dažiem gadiem izstādīja pie elektrības pieslēgtos mikseros kā akvārijos peldošas zelta zivtiņas, izaicinot nospiest pogu un dzīvo būtni samalt, skatītāji bija šokā. Kaut izstāde/izrāde uzdeva būtisku personisku jautājumu - vai jums liekas pieņemami, ka tik vienkārši drīkst nogalināt? Vai austrāliešu kiberteātra mēģinājumi, aprīkojot aktiera ķermeni ar sensoriem, kas izdala elektrisko strāvu, un ļaujot skatītājam tiešsaistē internetā kontrolēt dzīva cilvēka kustības. Jautājums, ko teātris uzdod nemitīgi, - kur ir robeža starp izlikšanos un dzīvi? Kas ir un kas nav ētiski? Skatītājam savukārt ir unikāla iespēja spēlēt pretī, pārbaudot gan savas, gan teātra robežas.