Ceturtdien, 23. aprīlī, plkst. 19 Rīgas Kongresu nama Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos horeogrāfes Elīnas Lutces laikmetīgās dejas izrāde Korpuss, kuru viņa ir veidojusi sadarbībā ar mākslinieci Kristu Dzudzilo. Horeogrāfe pēta ķermeni, tā komunikāciju ar ārpasauli un sevi, uzdodot jautājumus par dažādiem ierobežojumiem - gan pašu izvēlētiem, gan citu noteiktiem. «Radīt apstākļus, lai es nebūtu karsējmeitene spēles laukumā,» teic Elīna Lutce, liekot uzsvaru uz jēdzīgo, nevis ilustrējošo.
Solo kā kopsaucējs
2013. gada Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvoja horeogrāfes laikmetīgās dejas izrāde Rezervisti, kura radīta kopā ar dramaturģi Ingu Gaili. Viņas pirmajā pilnmetrāžas darbā piedalījās četri dejotāji. «Sapratu, ka nākamo es taisīšu solo,» atklāj Elīna Lutce, kura toreiz saskārusies ar nemitīgu kopsaucēju meklēšanu iesaistīto dalībnieku grafikos, taču šoreiz nolēmusi visu savu enerģiju veltīt tikai un vienīgi radošajam procesam. Pagājušā vasarā viņa uzrunājusi Kristu Dzudzilo par kopīgas izrādes veidošanu.
«Tā bija liela veiksme, ka viņa atbildēja apstiprinoši,» atzīst horeogrāfe, kura ar šo mākslinieci pirmo reizi ir satikusies Elmāra Seņkova izrādē Sarkangalvīte un vilks (Latvijas Nacionālais teātris, 2013). Drīz pēc tam sekojusi sadarbība vēl vienā režisora iestudējumā Vasarnieki (Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris, 2014). «Tas bija darbs diendienā,» saka Elīna Lutce, kura labi iepazinusi Kristas Dzudzilo domāšanas veidu un skatu uz lietām. Korpusa radīšana sākusies ar ilgu sarunāšanās periodu.
Spilgtā žestikulēšana
Par atspērienu punktu kalpojis Kristas Dzudzilo mājasdarbs Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā, kuru Elīna Lutce palīdzējusi izpildīt, atbildot uz jautājumiem par mākslu. Uzfilmētajās atbildēs horeogrāfe pamanījusi savu izteiksmīgo žestikulēšanu. «Domas transformējas rokās,» negaidīti radušos ideju trīs vārdos noformulē horeogrāfe, kura pati izdejos sevis iestudēto darbu. «Es esmu es. Lai kā tu gribētu kaut ko noslēpt, ķermenis nemāk melot,» viņa raksturo Korpusa galveno varoni.
Savukārt no kurienes ir radusies horeogrāfes interese par ierobežotu kustību? «Mēģinājumu zāles brīvais laiks nesakrita ar manu brīvo laiku,» stāsta Elīna Lutce, kura nolēmusi atrast alternatīvu telpu. Horeogrāfe ir sākusi mēģināt mājās - dušā, zem galda un citās neērtās vietās, kur viņa parasti nedejo. «Veidojas pilnīgi citas kustības, kas man neienāktu prātā zālē, kur tevi ierobežo tikai griesti,» norāda horeogrāfe. Kristas Dzudzilo radītā forma vēl vairāk deformējusi viņas izpausmes dejā.
Šī gada sākumā Elīna Lutce piedalījusies Winter Melt 2015 meistarklasēs Ņujorkā. Leģendārajā Džadsona baznīcā, kas ir postmodernās dejas dzimšanas vieta, tikusi demonstrēta viņas izrādes Korpuss darba versija. «Ņujorkā valdīja panika,» atceras horeogrāfe. «Ņujorkā sniga.» Pasākums bijis uz nobrukšanas robežas (atcels vai neatcels), kas aizbaidījis lielu daļu publikas. «Tajā bija kaut kas intīms, kas radīja īpašu kvalitāti,» bilst Elīna Lutce, kura tur izdejoto fragmentu iekļāvusi izrādē Rīgā.
Eņģeļi Amerikā un vīlas
Elīna Lutce 2011. gadā ir absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas nodaļu. Savas zināšanas viņa ir papildinājusi Amerikas Savienotajās Valstīs, Spānijā, Austrijā, Briselē un citur. Strādā kā neatkarīga horeogrāfe un dejotāja, veidojot gan laikmetīgās dejas izrādes, gan horeogrāfiju dramatisko teātru iestudējumiem. Par darbu režisora Mārtiņa Eihes izrādē Eņģeļi Amerikā (Dailes teātris, 2012) tikusi nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā Gada kustību mākslinieks.
Patlaban Elīna Lutce darbojas Viestura Kairiša radošajā komandā, kura Latvijas Nacionālajā operā iestudē Džakomo Pučīni pirmo operu Vīlas, dejisku teiku par lauztām sirdīm un gariem, kas skatītājiem tiks piedāvāta pārī ar vēl vienu režisora iepriekš uzvestu itāļu komponista viencēlienu Džanni Skiki (iestudējuma pirmizrāde - 8. maijā). «Acīs ņirb, un griežas galva,» par pirmajiem iespaidiem teic horeogrāfe un piebilst, ka Baltajā namā viss notiek divas reizes ātrāk nekā teātrī.