Pēc tam pa dienu klaiņojis kaut kur pa ielām, un viena no dzirdētajām dziesmām visu laiku skanējusi galvā. Vakarā atgriežoties, gribējis šo dziesmu kasetē atrast, bet tās tur nav bijis. Izrādās, viņš to bija izdomājis pats kasetē dzirdētā iespaidā, un tā kļuva par vienu no pirmajām The Hobos dziesmām.
Nemeklējot pazudušo pasi
Varbūt kāds iepriekšminēto salīdzinās ar sava elementa piezīmēšanu jau gatavā gleznā, kas šajā gadījumā ir klasiska rokmūzika, kuru kā divriteni nevar izgudrot no jauna. Toties var mīt pedāļus, turot uz tiem un kustinot kājas tā, kā to līdz šim nav darījis neviens, turklāt ritenis brauc pa pavisam citu - vietējiem klimatiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem atbilstoši bedrainu, stikla lauskām nokaisītu un slapju, varbūt pat ar eļļu nolietu - ceļu. Tādējādi, kaut arī rezultāts - nokļūšana no punkta A uz punktu B - ir sasniegts, pats brauciens tomēr atšķiras braucēja personisko īpatnību dēļ, un tas var palikt atmiņā vairāk nekā ceļojuma sākuma un beigu punkts, jo itin labi noderēs arī nokļūšanai, piemēram, no punkta G uz punktu, kurš mums nemaz nav zināms vai kura gluži vienkārši vēl nav.
Tas perfekti sasaucas ar grupas The Hobos nosaukumu (amerikānisms - klaidoņi), kas vienmēr prasījusies pēc lielāka plašuma par Latvijas mērogiem, kur nemaz nav tik daudz vietu, kur koncertēt. Kolektīva mūzika ir patiešām internacionāla - piemēram, koncertā klausoties Surrender, ir skaidrs, ka tā varētu pielipt un kļūt par superhitu Anglijā vai Amerikā, un ne tikai pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad tā radusies, bet arī šodien. Taču nekas vēl nav nokavēts, jo tāda mūzika, ko spēlē The Hobos, varētu būt sacerēta gan pirms 30, gan vēl pēc 50 gadiem, jo tā ir kā vēl viena valoda, kuru cilvēki sapratīs, ja ne mūžam, tad vēl ilgi. Brīdī, kad The Hobos radās 1999. gadā, Latvijā vēl nebija grupu, kuras tik kvalitatīvi izpilda oriģināldziesmas angļu valodā, kas neizklausās skolnieciskas, un joprojām tādu tikpat kā nav.
Kāpēc mūziķi pakāpeniski spēlēja arvien retāk, līdz darbībā iestājās pauze? Iespējams, brīdī, kad The Hobos sāka koncertēt bieži, tās gluži vienkārši arī klausītājiem palika par daudz, jo neviens kādā no Latvijas pilsētām notiekošs koncerts neprasa pirkt dārgo lidmašīnas biļeti un meklēt pazudušo pasi - divas, maksimums trīs stundas, un tu atkal dzirdi sev tīkamo grupu koncertā. Tas ir tāpat kā ar kādu našķi, kura iepakojums stāv līdzās, tev tā sen ir gana, bet tik un tā visu laiku pastiep roku, lai pagrābtos vēl. Nākamajā reizē, iepērkoties veikalā, saproti, ka vēlies pirkt kaut ko citu, bet pēc kāda laika pie tā noteikti atgriezīsies.
Rokenrols turpinās
Grupas The Hobos labāko dziesmu vai lielās atgriešanās koncertā 18. septembrī koncertzāles Palladium skatuve iekārtota askētiski - nekādu projekciju, kas mūsdienu koncertos mūziku bieži vien padara tikai par pavadījumu uz ekrāna demonstrētajam kino un kustīgai satriecošas formas skatuvei, nekādu kustīgu prožektoru - tikai gaismas ķermeņi, kas ritmiski ieslēdzas un izslēdzas. Un dūmi, kuru arī nav par daudz.
Šovakar galvenais ir mūzika, un arī vienīgie scenogrāfijas elementi ir paaugstinājumi instrumentālistiem, kuri tos koncerta laikā neatstāj. Parasti paaugstinājums ir tikai bundziniekam, taču šoreiz tie ir visiem trim - visaugstākais «tornis» labajā pusē ir Egonam Kronbergam, nākamais - Mārtiņam Burkevicam kreisajā pusē, un zemākais, kā parasti - Vilnim Krieviņam. Savā baltajā kreklā ar tauriņu viņš atgādina bungu profesoru, kura spēles raksturojumam kāds koncertā precīzi pateica priekšā vārdus sharp as a knife - ass kā nazis.
Mārtiņš ar savu basu prasmīgi «ielīmē» Viļņa jeb Villija ritma zīmējumu skaņu ainavā, savukārt Egons, kurš pa šo laiku sasmēlies vēl vairāk iedvesmas, izspēlējoties gan Skyforger, gan Rūsā, un joprojām ir Iļģu un Luija Fonteina grupas dalībnieks, patiešām ir ģitārskaņu pētnieks, kā viņu koncertā nosauc Ūdris. Pats grupas solists, starp dziesmām sarunājoties ar publiku, izklausās aizsmacis, bet, kad dzied, viss skan perfekti, it kā balss uz koncerta laiku būtu pārslēgta dziedāšanas režīmā un kustināt to pārslēdzēja kloķi ik pēc dziesmas negribas.
Pirmās dziesmas izskan bez komentāriem, taču pirms tālākajām Ūdris izdomājis to tematikai atbilstošus ievadvārdus par lidošanu vienkārši prom vai pat kosmosā. Pēc ieplānotās pamatprogrammas grupa nospēlē vēl veselu lērumu dziesmu, bet koncerts nevar ilgt mūžīgi, un rokenrols turpinās bārā Ļeņingrad, vakara varoņiem saņemot komplimentus no klausītājiem līdz pat rīta gaismai, lai Egons gandrīz pa taisno dotos turnejā ar dāņu izcelsmes Liepājas mūziķa, kluba un viesnīcu tīkla saimnieka Luija Fonteina grupu, Vilnis gatavotos Remix jubilejas koncertiem, savukārt Ūdris - mantinieka nākšanai pasaulē. Intrigai The Hobos nākotnes nodomi pagaidām tiek atstāti miglā tīti.