Tā kā sēņošana parasti saistās ar rudens sezonu, daudzas pavasara sēnes cilvēki nepazīst un pat nepamana, jo nepievērš uzmanību. Piepes un pūpēži vasarā nevienu neizbrīna, bet citas «nesezonas» sēnes tiekot uzskatītas par parazītiem jeb «suņu sēnēm». Kur tik sēnes neaug - gan sūnās un lapās, gan uz celmiem un pat uz dzīviem kokiem.
Smukas un ēdamas
Dažādas sēnes aug teju visu cauru gadu - tās parādās, tiklīdz nokūst sniegs. Daļa no tām, protams, nav ēdamas, taču vairākas sugas ne tikai nav indīgas, bet ir īsta delikatese. Jau agrā pavasarī, dodoties pārgājienos pa mežu, starp pērnajām lapām var pamanīt košu sārtumu. Tās ir kaussēnes Austrijas agrenes, kas aug uz trūdošiem lapu koku, galvenokārt alkšņu zariņiem mitrās vietās. I. Dāniele saka - šī sēne ir ļoti glīta, tāpēc piemērota kā lielisks dekorējums salātiem vai sviestmaizēm arī termiski neapstrādāta, tomēr viena pati lielos daudzumos var būt indīga un ierastajai mērcītei nederēs.
Lapu koku mežos un mitrās vietās aug arī Verpa bohemica (latīņu val.) jeb tautā saukta ķēvpups. Ar brūnu, krokotu cepurīti, kam vertikāla forma. Balts, garš kātiņš. Ēdama, bet diezgan sīksta, tāpēc pirms cepšanas kārtīgi jānovāra. Nav indīga, pareizi sagatavota ir garda!
Iecienītākā ēdamā sēne no pavasara ražas klāsta noteikti ir lāčpurns, dēvēta arī par murķeli, kas savukārt atvasināts no sēnes latīņu nosaukuma Morchella esculenta. Sēnei ir krokota, poraina cepurīte, kas pēc izskata līdzinās bišu sūnām. Lāčpurni arī iecienījuši augt lapu koku mežos, kā arī sastopami dārzos - zālē zem lielām ābelēm un citiem augļu kokiem. Arī I. Dāniele garšīgās sēnes atradusi savā dārzā. Sēnes ir viegli pagatavojamas, cepamas bez iepriekšējas vārīšanas. Taču uzmanīgi - lāčpurnus var sajaukt ar indīgo sugas māsu - bisīti!
Mazāk dekoratīvas, bet ēdamas ir pavasarī augošās krēmkrāsas maija auzenes (Calocybe gambosa) - lielas un druknas cepurīšu sēnes, kas aug lapu koku mežos un vecos parkos, kā arī viegli pelēcīgās īskātiņa melnbaltenes - cepurīšu sēnes ar plakanu, vidū uz iekšu ieliektu cepurīti un īsu kātiņu. Aug dažādos mežos, dārzos, ceļmalās. Pirms cepšanas jāvāra.
Indīgā viltniece
Bieži vien ar lāčpurnu tiek jaukta indīgā sēne bisīte jeb Gyromita esculenta. Arī tai ir smadzeņveida krokota cepurīte un īss balts kātiņš. Aug priežu mežos un izcirtumos. Krāsa tumšāka nekā lāčpurnam, arī sastopamas agrāk. Ja lāčpurnu sezona parasti ir maijā, bisītes manāmas jau marta beigās.Taču sēne ir ļoti indīga, satur toksīnu giromitrīnu, kas sēnēs uzkrājas lielos daudzumos. Daži drosminieki tomēr riskē un mēģina bisītes ēst. Viens variants - sēnes izkaltēt, jo toksīns sadalās, ja kaltētas sēnes pusgadu tiek glabātas nenoslēgtā traukā. Otrs veids - ilgstoši, pat vairākas stundas vārīt. Taču bīstami var būt pat vāroties izdalītie tvaiki, kurus ieelpojot var tikt pie veselības traucējumiem. Ja sēnes lasīt dodaties paši, atšķirt būs vieglāk, taču tirgū jābūt ļoti uzmanīgam, jo viltīgi vai nezinoši pārdevēji esot manīti bisīti iesakām kā lāčpurnu.