Izkāpt no čībām
Tieši ar šādu veselīgu pašapziņas patosu tapusi Rimanta Ziedoņa izdevniecībā Zvaigzne izdotā grāmata Jūras zemē Latvijā, kas turpina publicista un rakstnieka iesākto Latvijas apzināšanas ciklu, skat. Paradoksālā Latvija (2006), Austrumu robeža (2008). Bet pašu sākumu R.Ziedoņa mudinājumam izkāpt no čībām un izvēdināt iemigušās domas meklējiet kopā ar tēvu, visa veida ceļojumos urdītāju Imantu Ziedoni rakstītā grāmatā Mežu zemē Latvijā (2006), kuras moto bija «Aicinām ceļā!». Tapusi par zemu nenovērtējama grāmata ar dziļu un godīgu saturu R.Ziedoņa autorstilam tipiskajā starpžanrā - starp ceļojuma esejām, kultūrvēsturisku pētījumu, aizraujošu tūrisma ceļvedi un dokumentālo prozu.
«Par katru punktu Latvijā var uzrakstīt grāmatu. Nav jāsperas ne uz kādu Spāniju. Tepat var ļoti uzlādēties,» pirms diviem gadiem iznākot grāmatai Austrumu robeža, intervijā Dienai teica Rimants Ziedonis. Jūras zemē Latvijā tapusi, autoram «speroties» gar Latvijas jūras piekrasti - no Nidas ciema Dienvidkurzemē (pie Latvijas-Lietuvas robežas) līdz pat Ainažiem (pie Latvijas-Igaunijas robežas). Nīca, Liepāja, Užava, Ventspils, Mazirbe, Kolka, Ragaciems, Vakarbuļļi, Bolderāja, Carnikava, Dunte, Salacgrīva... Paralēli notiek ceļošana laikā no senajiem domātājiem Tacita un Plīnija Vecākā, kuriem pieder pirmās liecības par Dzintara ceļu, līdz pat šodienas Pāvilostas Statoil, kur «jāiebrauc paņemt kafiju kaut vai tāpēc, ka tā ir vienīgā degvielas stacija Latvijā, kas pielāgota jūrasbraucējiem».
Kā R.Z. ceļā nesatika lāci
Autora rakstības stils kļuvis pārliecinošāks, jūtama brieduma meistarība, arī atbrīvošanās no zināmas neticības pašam sev, proti, kā atrast savu balsi, kā rakstīt, ja jau Imants Ziedonis rakstījis. R.Ziedonim izdevies noenkuroties suģestējošā intonācijā. Viņa stāstnieka balss ir neuzbāzīga, it kā caurspīdīga, bet vienlaikus mērķtiecīga. Tas ir uzmanīgs, vērīgs, bet ne vērtējošs skats. Var diskutēt par to, vai līdz ar to tagadnes ainās intonācija nekļūst pārāk labticīga un idilliska. Aizņemoties apzīmējumu no teātra mākslas, var teikt, ka R.Ziedonis «izkusis» tekstā. Cieņu raisa autora spēja atteikties no katram rakstniekam raksturīgā egocentrisma - pateikt košu vārdu. Kaut kas R.Ziedoņa intonācijā atgādina māksliniekus, kuri savus darbus neparakstīja vispār. Šķiet, ka tieši šī pieticība un pietāte pret aprakstāmo objektu (pat ja inscenēta) atraisījusi paša autora radošos spēkus. Autors raksta nevis ar intonāciju «re, kā es pateicu!», bet «re, ko es ieraudzīju, atklāju»! Un ieraudzīts ir bezgala daudz.
R.Ziedonis ir atradis labu līdzsvaru starp šķietami bezkaislīgu hronista vērojumu un atsevišķiem emocionāliem iešķēlumiem, kuros autors tomēr ļāvis izpausties savai rakstnieka esejista dabai. Pārējā laikā stāstnieks savu saviļņojumu izvēlējies slēpt aiz Andra Eglīša gleznieciskajām fotogrāfijām vai pat licis, lai citā gadsimtā «prāti reibst» Emilim Melngailim, Ķoņu Vītolos izkravājot pūra lādes bagātību un apbrīnojot košās irkas (ornamentus, rakstus). Šajā grāmatā lasītājs būs pasargāts no uzbāzīgas metaforu uguņošanas. Poēzija pilnīgi noteikti R.Ziedonim nav bijis pašmērķis. Drīzāk - rūpība un liels pētniecisks darbs. R.Ziedonis nav «noslinkojis» un ir pat iegriezies skolu novadpētniecības muzejos. Īpaša vērtība ir arī pievienotajām kartēm. Ceļot kopā ar R.Ziedoni ir ļoti patīkami, jo viņš skaistu ainavu nesabojā ar liekām asprātībām.
Zviedrijā knauši žākstās
Te bija daudz mērģeļu, zvejnieku sievu, kas bija lielas dziedeles un dažkārt mēdza apkārt likt drāneles un nāmetus ar irkām, lai sāmenis un āzenis matus pa gaisu nepūš. Bet Ziemupes vīram Aivaram Gravam bērnībā vecmamma likusi roku pie acīm, skatīdamās pāri jūrai - Zviedrijā knauši žākstās (žāvājas). Būtu naivi un eksaltēti prasīt, lai Pulicera žūrijai uzmestos sajūsmas zosāda no latviešu senvārdiem. Bet romantiskāk noskaņots latvietis gan šajā grāmatā var ļauties vārdu skaniskajai burvībai. Nav šaubu, ka šis romantiskāk noskaņotais latvietis bijis arī pats Rimants Ziedonis. Nevar nejust, ar kādu baudu viņš virknējis zvejas rīku nosaukumus: ūdas, klāstiķi, krīčoles, boķeri.
Labi, ka atbraucāt
Bet visprecīzāk grāmatas vērtību izsaka 75 gadus vecā Sārnates zvejnieka Ādolfa Magonīša vārdi, kurš, starp citu, aizvien vēl iet jūrā: «Labi, ka atbraucāt, ka būtu nomiris, ko ta vairs.»#
*«Zvejniekiem ir savi orientieru vārdi, kuri bieži atgādina tādas kā dīvainas spiegu paroles,» R.Ziedonis