Domājams, ka Briselē Čehijas prezidenta vēlēšanas tika gaidītas ar nepacietību. Taču ne jau tādēļ, lai uzzinātu, kurš tieši būs jaunais Prāgas pils saimnieks, bet drīzāk - lai saskandinātu glāzītes par iepriekšējā prezidenta pilnvaru beigām. Vāclavs Klauss pēdējo desmit gadu garumā bija spilgts Čehijas līderis, bet Eiropas Savienības vadībai viņš bija kā suņanagla uz sēžamvietas.
Lai arī bieži rodas iespaids, ka Čehija ir īsta eirohuligāne, tomēr tas nav gluži pareizs priekšstats. Referendumā 77% čehu nobalsoja par pievienošanos ES, arī Lisabonas līguma gadījumā Čehijas parlaments atbalstīja ratifikāciju. Tieši Klauss bija tas, kas, izmantojot savas Valsts prezidenta tiesības, pārtrauca procesu. Lai arī eirosajūsma kopš 2003. gada pievienošanās referenduma Čehijā ir kritusies, tomēr aktuālajās prezidenta vēlēšanās neatradās neviens kandidāts, kurš gūtu vēlētāju atbalstu, ejot Vāclava Klausa izteiktā eiroskepticisma pēdās. Pieredzējušajam dumpiniekam nav mantinieka, arī prezidenta karjeras nobeigums izdevies pagalam neveiksmīgs - pēc masveida amnestijas izteikšanas notiesātajiem mediji ir sacēluši īstu virpuli, kuru pats Klauss sauc par apzinātu nomelnošanas kampaņu.
Tomēr Čehija nav gluži arī Eiropas klēpjusunītis, kā to bieži varētu teikt par Latviju. Aktuālā valdība ir noteikusi, ka līdz tās termiņa beigām 2014. gadā eiro ieviešanas procedūra nekādā gadījumā netiks aizsākta. Visumā var secināt, ka Čehija 27 valstu klubā ir visai nepaklausīga dalībniece un bieži atļaujas parādīt raksturu. Te pats par sevi rodas jautājums: kas ir izdevīgāk - būt rātnam pirmrindniekam, vai tomēr ar nepaklausību mēģināt izspiest kādu atlīdzību, kādu balvu?
Skaidrs, ka Čehijai un Latvijai nav pilnīgi vienādas pozīcijas, kaut arī, ES mērogā skatoties, piederam pie vienas grupas - tās, kas ES saimei pievienojās 2004. gadā. Teritorijas ziņā Čehija ir tikai kripatiņu lielāka par Latviju, taču tajā mīt piecreiz vairāk iedzīvotāju un vietējai ražošanai ir pavisam citi apmēri. Tās iekšzemes kopprodukts ir 7,5 reizes augstāks par Latvijas, arī pagājušā gada vidējais bezdarba līmenis Čehijā veidoja patīkamus 7,4% no darbaspējīgajiem iedzīvotājiem, Latvijā tas bija 14,1% augsts. Gada bruto ienākums uz vienu iedzīvotāju Čehijā bija 19 515, Latvijā - tikai 12 368. Tātad salīdzinājumā ar Latviju Čehija ir nepaklausīga dalībvalsts ar stipri labākiem ekonomikas rādītājiem. Kurai valstij jāsaņem lielāks ES atbalsts - būtu jābūt skaidram kā uz delnas.
Taču ES budžeta dalītāji nav statistiķi, viņi ir politiķi. Aplūkojot no 2007. līdz 2013. gadam plānoto ES budžeta sadali pa valstīm, atliek vien secināt, ka nepateicība ir pasaules alga. Ailītē pretī Čehijai atrodams skaitlis 26,526, Latvijai tajā pašā laika periodā jāsamierinās ar 4,530 miljardiem ES fondu naudas. Izdalot vienu skaitli ar otru, rezultātā sanāk, ka pēc plāna Čehijai bija paredzēts apgūt nepilnas sešas reizes vairāk līdzekļu nekā Latvijai.
Diez vai mums vajag savējo Vāclavu Klausu, bet mazliet nekaunības un mugurkaula noteikti nenāktu par ļaunu.