Edgars Ikstens
Latvijā aktīvi darbojas trīs aģenti, bet ir arī divi tā sauktie melnie aģenti. Viņi dara aģenta darbu, bet nedrīkst oficiāli iegūt LFF licenci, jo ir kāda kluba personāla rindās. Virslīgas labākajās sešās komandās lielai daļai futbolistu ir savi aģenti. Ar treneriem gan te neviens nenodarbojas. Nav arī jēgas, kamēr treneru CV nav tādu ierakstu, kādi ir Starkovam. Lielākā problēma ir tā, ka klubi ne vienmēr zina savas tiesības un pienākumus. Futbolista līgumos jāievēro UEFA, FIFA, LFF, Civilkodeksa un Darba likuma kodeksa noteikumi. Ja klubs šajās jomās neorientējas, sanāk visādi brīnumi, piemēram, kā pirms trim gadiem, kad Metalurgs nelikumīgi lauza līgumus ar Imantu Bleideli un Andreju Rubinu. Viņiem gan bija aģents, bet Latvijā futbolisti pelna tik maz, ka aģents nenopūlas ar līgumu pārlasīšanu un to juridiskās puses pārbaudi. Latvijas U-19 un U-21 izlases spēlētāji arī te spēlē gandrīz par sviestmaizi. Skaidrs, ka aģents no tādiem naudu neņems, bet pacietīgi gaidīs labāku piedāvājumu ārzemēs. Virslīgā klubi ir juridiski vāji, savukārt 1. un 2. līgā starp klubiem mēdz darboties alu cilvēku likums - kas ir manā teritorijā, man arī pieder. Bieži amatierklubu treneri apvainojas un draud ar tiesu par talantīgāko futbolistu pārvilināšanu uz kādu virslīgas blici. Viņi nezina, ka par futbolista trenēšanu un audzināšanu viņiem pienākas noteikta summa. Kad viņiem to izskaidro, liela daļa sāk saprast, ka viņi pat ir ieinteresēti savus lolojumus sūtīt prom. Ja kādu no šiem jaunajiem vēlāk pārdod ārzemju klubam, pirmajai komandai pienākas pāris desmiti tūkstošu, un Latvijas 1. līgā tā ir neslikta summa. Sevišķi, ja ik gadu viņi sagatavo vairākus talantus. Aģentiem Latvijā, sadarbojoties ar klubiem, jāsakārto spēlētāju tirgus. Tad Rietumeiropā parādīsies vēl vairāk Latvijas futbolistu, klubu maciņi būs biezāki un spēlētāju izaugsmes piramīda - izturīgāka.