Iedomājieties, ka bērni nav paēduši un sieva staigā basām kājām, bet ģimenes galva lielās, ka kredītu bankai ir atmaksājis pirms laika. Šis cilvēks jums, iespējams, liksies jocīgs. Kad uzzināsiet, ka, lai atdotu parastu kredītu, kura termiņš vēl nav pienācis, viņš ir aizņēmies ātro kredītu ar krietni augstāku procentu likmi, jūs padomāsiet, ka šis cilvēks ir jucis. Bet šis cilvēks būs rīkojies tieši tā kā finanšu ministrs Andris Vilks, kurš ar lepnumu paziņo, ka pirms laika ir atdevis kredītu SVF ar 1,912% likmi, bet, lai to izdarītu, ir aizņēmies naudu ar 2,75% likmi.
Šogad SVF vajadzēja atmaksāt 373,4 miljonus latu, nākamgad - 288,8 miljonus, 2014. gadā - 112,1 miljonu, bet 2015. gadā - 46,8 miljonus latu. Tā vietā, emitējot valsts obligācijas, Latvijas valdība ir nolēmusi visu atdot šogad. Ņemot vērā starpību pieejamās naudas kredīta procentu likmēs, iespējams, Latvijas valstij ir nodarīti miljoniem latu lieli zaudējumi.
Un ievērojiet, mēs šo naudu varējām paturēt un šajos gados izmantot Latvijas valsts vajadzību segšanai. Izglītībai, medicīnai, investīcijām, jebkam, kas ir sasāpējis, neatliekami risināms un vajadzīgs. Tā ir atbilde studentiem un skolotājiem, kas demonstrē. Māsiņām, kas nevar savilkt galus kopā. Ārstiem, kas sapņo par darbu Igaunijā. Un sabiedriskā medija žurnālistiem, kuriem kvalitāte jārada, sūkājot cūkādiņu. Jūsu naudiņu Vilka un Dombrovska kungi ir atdevuši pirms laika. Atliek reformas.
«Reformas» Latvijā ir ideoloģiska konstrukcija, ar ko tīkamākā vārdā ir nosaukta konsolidācijas otrā fāze. Pirmajā fāzē grieza valdība, tagad jāgriež pašiem. Apgraizi sevi pats - tā var nosaukt cinisko spēli vārdā «reformas».
Drudžainu reformu iespaidu rada aktivitātes, kas notiek tāpēc, ka uz samazinātas budžeta bāzes nozares mēģina izdzīvot, pārgraužot viens otram kaklu. Tāds ir valdības uzstādījums - vienalga, vai tā ir augstākā izglītība vai sabiedriskā televīzija. Naudas visiem nepietiks - uz priekšu draugi!
Neviens par remontu nesauc apkures nogriešanu otrajā stāvā vienkārši tāpēc, ka trūkst naudas. Remontam, tāpat kā reformām, ir vajadzīgi papildu līdzekļi. Reformas bez papildu finansējuma nav reformas, tāpat kā apkures noslēgšana nav remonts. Būsim atklāti -nekādu reformu nav. Ir nožēlojama knapināšanās.
Un tas ir pats lielākais zaudējums, ka pašlaik tiek apzināti mērdētas valstij vitāli svarīgas jomas, neskatoties uz to, ka valdībai faktiski ir pieejama nauda. Arī ļoti lēta nauda par zemiem kredītprocentiem. Valsts to pietur, lai samazinātu naudas apgrozījumu valstī, tadējādi mākslīgi samazinot inflācijas rādītāju, kas ir vajadzīgs Māstrihtas kritēriju izpildei, lai ieviestu eiro. Bet šīs mākslīgās konstrukcijas nav ilgtermiņa reformas - tās ir īstermiņa manipulācijas.