Dzīvošana piejūras lauka vidū, kur stādītās priedes ir ieaugušas tikai daļēji un, pēc stādīšanas brīdī noteicošās pārliecības, pasargā mūsu namiņu no jūras puses valdošajiem vējiem, kārtējo reizi pierāda, ka no jūras ir jāpiesargās stipri mazāk nekā no iekšzemes, t.i., austrumu puses. Jo, kad vējam ziemas vidū labpatīkas uzpūst ar nieka 10 m/s un tā brīža gaisa temperatūra nokritusies līdz -10 grādiem, varam kurināt savu baļķu namiņu kaut diennakts režīmā, pirmā stāva temperatūra vienalga būs nedabīgi moža. Mēs, protams, pārdzīvojam, ka esam tik slikti vecāki saviem bērniem. Reiz šādu nedēļas nogali pavadījām, uznesot otrajā stāvā TV kasti, brokastojot un pusdienojot uz koferu galda, un bērni mums par klusām šausmām to visu atceras ar lielu prieku un sajūsmu. Un man nākas atcerēties, kā bērnībā, ziemas brīvdienas pavadot laukos pie vecvecākiem, arī bija diezgan sprigani. Māja bija gados, un negantais ziemas austrumnieks to izpūta kā šķūni. Bet ne jau to es atceros, to man vēlāk stāstīja. Manā atmiņā ir palikusi sajūta, ka, atgriežoties no slēpošanas pa sasnigušo Rūķu mežu, man vēl nav izdevies izkūņoties no daudzajām kārtās savilktajām, sniega bumbuļiem nolipušajām biksēm, vecmāmiņa man iedevusi krūzīti ar karstu aveņu tēju, pagaidām vēl to tikai elpoju un jūtu, kā uz pieres lēni kūst ledus gabaliņš, kura tur nemaz nav.
Vai kā caur negantu puteni ar veco brezenta mugursomu mugurā vectēvs atgriežas no pilsētas darīšanām, protams, ka nezinu to, ka vecmāmiņa jau kuro stundu uztraukusies gaida (autobuss kavējies, iestidzis u.tml.); es arī gaidu, tikai lai redzētu, kā zem virtuves zemās lampas uz galda kārtotos pilsētas labumi - cukurs, milti, vēl kaut kas neēdams, jā, bet vienmēr bija arī cepumi un konfektes, kas ieceļoja virtuves skapja dziļajā atvilktnē, kur vēl gadiem ilgi smaržoja pēc apaļajiem cepumiem ar robaino mežģīņu maliņu. Un Pumpuros, kur reizēm pavadīju vasaras, vasarnīcā bija daudzi īrnieki, arī kundzīte ar mazu melnu copīti pakausī un valriekstam līdzīgu sejiņu, viņa vienmēr smaržoja tieši pēc šiem apaļajiem cepumiem un vēl pēc Nivea krēma. Un neatceros no tās Pumpuru dzīves to, ka man bija jāguļ saliekamajā gultiņā verandā, kur trijatā bija diezgan pašauri. Atceros, kā verandā karājās vecmāmiņas dzeltenā kleita ar tumšajiem zīda auklu izšuvumiem. Kā mēs regulāri dodamies pusdienās uz Pumpuru ēdnīcu un aukstajā biešu zupā peld mans vienīgais intereses objekts par šo ēdienu - mazas glītas cīsiņu ripiņas. Kāpēc šīs nebūtiskās atmiņas? Tikai vēloties un cerot, ka bērni pēc gadiem neatcerēsies to, ko vecāki šobrīd lasa avīzēs vai starp rakstu rindām un saņem darbā. Ka svētku eglītes zari kā princeses kleita piesegs dāvaniņu skaitu un tas, ko bērni padomās, būs no dzīves lielajiem jautājumiem, kas skar Ziemassvētku vecīša esamību/neesamību.