Savukārt TB/LNNK gadījumā var runāt tikai par zaudējumiem - tikai divas no astoņām vietām nacionālās apvienības frakcijā Saeimā un palikšana ārpus varas. Tieši šajos faktos arī meklējami iemesli savstarpējai neuzticībai, kuru, iespējams, ar laiku varēs pārvarēt, un abas partijas ir tikai kā radinieki, kuriem vēl jāsarod. Par savu turpmāko darbību tās lems pēc mēneša - 11. decembrī uz kongresu pulcēsies TB/LNNK biedri, savukārt 12. decembrī plānots sasaukt VL kopsapulci.
Svītrošanas kāre
Lai saprastu abu partiju attiecības, nepieciešams atgriezties pagājušajā vasarā, jo TB/LNNK biedriem joprojām ir sajūta, ka partneri priekšvēlēšanu kampaņā nav bijuši korekti. Nacionālās apvienības kandidātu sarakstā personālijas bija izkārtotas pēc tā dēvētā rāvējslēdzēja principa, kā viņi paši to raksturoja - ja pirmais kandidāts bija no VL, tad otrais no TB/LNNK, un tā līdz saraksta beigām. Vieniem bija pāra numuri, otriem - nepāra. Gandrīz, jo VL dažos apgabalos pietrūka kandidātu, tad visas vietas aizņēma tēvzemieši. Jāatgādina arī, ka vēlēšanu biļetenos kandidāti bija izkārtoti tā, ka vienā stabiņā ir pāra numuri, bet otrā - nepāra. Šajā gadījumā tas ļoti atviegloja to vēlētāju izvēli, kuri gribēja atbalstīt tikai vienas partijas kandidātus. Savējiem varēja pievilkt krustiņus, bet pārējos svītrot.
Skatot vēlēšanu rezultātus, ir iespaids, ka daudzi šo iespēju ir izmantojuši. Piemēram, Zemgalē, kur ar pirmo numuru startēja VL kandidāts Imants Parādnieks, visi nepāra numuri ir palikuši saraksta beigās un svītroti pat tādi kandidāti kā Raitis Ābelnieks no Bauskas novada, kuru TB/LNNK vēlētāji varētu vērtēt atzinīgi. Tēvzemiešiem arī esot grūti noticēt, ka viņu vēlētāji būtu tik ļoti negatīvi noskaņoti pret bijušo līderi Māri Grīnblatu, atstājot viņu saraksta beigās, ja iepriekšējās vēlēšanās viņš bijis populārākais kandidāts.
Tās ir nepierādāmas lietas, taču TB/LNNK vadība tās rosināja vismaz izrunāt kopā ar grupu vadītājiem, taču VL šādu sapulci uzskatījusi par nelietderīgu. VL līdzpriekšsēdētājs Raivis Dzintars personīgi esot bijis pret kandidātu izkārtošanu pēc rāvējslēdzēja principa, jo tas patiešām radot vilinājumu nodoties svītrošanai. Vēlētāji esot taujājuši, no kuras partijas kurš kandidāts ir, bet «es tieši teicu, ka arī TB/LNNK biedru vidū ir cienījami cilvēki un vajag vērtēt personības», tagad skaidro R. Dzintars. I. Parādnieks esot palīdzējis vēlētājiem orientēties sarakstā, bet vienlaikus arī uzsvēris, ka «TB/LNNK kandidātu vidū esot izņēmumi», kā, piemēram, priekšsēža vietnieks Gaidis Bērziņš vai Dzintars Rasnačs, kurš labi sevi parādījis, «atstājot jauneklīgu iespaidu» Rīgas vēlēšanu apgabala sarakstu līderu debatēs. Viņi abi arī ir iekļuvuši Saeimā.
Ārpus valdības
Nākamo triecienu TB/LNNK saņēma valdības veidošanas laikā, kad VL iespaidīgā pārstāvniecība frakcijā un atsevišķu šīs partijas biedru radikālie izteikumi kļuva par iemeslu apvienības atstāšanai opozīcijā. VL-TB/LNNK bija vienojusies ar premjeru Valdi Dombrovski (Vienotība) par sadarbību valdībā, bet savas veto tiesības izmantoja Vienotībā pārstāvētās Sabiedrības citai politikai līderis Aigars Štokenbergs, jau otro reizi iebilstot pret VL. Pirmo reizi viņš to izdarīja pavasarī, nostājoties pret VL biedru iekļaušanu Vienotības sarakstā, kurā tāpēc nepaņēma arī TB/LNNK. Tagad nacionālās apvienības un TB/LNNK līderis Roberts Zīle pieļāva, ka tēvzemieši savus divus mandātus būtu saņēmuši, arī startējot no Vienotības.
Taču R. Zīle norāda, ka publiskotie ārlietu ministra Ģirta Valda Kristovska izteikumi Vienotībai būtu jāizvērtē, ja reiz tās biedri iebilduši pret VL jauniešu paustajiem viedokļiem interneta vidē. VL uzskata, ka apvienība opozīcijā atstāta pavisam citu iemeslu dēļ. Tiesa, kad I. Parādnieks aiznesa uz koalīcijas sēdi mapīti ar dokumentiem par repatriācijas tematu, bija iespaids, ka VL nemaz nevēlas būt valdībā. Tam varētu būt dažādi skaidrojumi - iespējams, tā ir vēlme aprast ar jauno situāciju, neuzņemoties atbildību par grūtajiem valdības lēmumiem, lai labāk varētu pozicionēties kā nacionāli orientēts spēks. Tiklab tā varēja būt vēlme izdabūt laukā no padomēm TB/LNNK veterānus. Tajās tie vairs nevarēs palikt, ja partija būs opozīcijā. Tādējādi mazinātos viņu iespējas ietekmēt apvienības politiku un VL pamazām varētu palielināt ietekmi nacionālajā spārnā, savā pusē pārvilinot arī nacionālāk noskaņotus tēvzemiešus.
Konstruktīvā opozīcija
Iespējams, valdības veidošanas sarunas būtu beigušās citādi, ja tajās visās būtu piedalījies apvienības un TB/LNNK līderis R. Zīle, kurš ir EP deputāts un kādu laiku pavadīja ārpus valsts. Apvienības palikšanu opozīcijā R. Zīle vērtē kā ļoti sliktu, jo šī bijusi vienīgā iespēja nokļūt valdībā, bet, esot četrus gadus opozīcijā, būs grūti īstenot savu politiku. Jautājums esot arī par to, vai VL spēs mainīties, no nacionāli radikālas partijas kļūstot par politisko spēku, kurš īsteno nacionāli konservatīvu politiku Eiropas izpratnē. Ar nožēlu R. Zīle konstatē, ka apvienību modelis ir izgāzies, jo tajās visās ir dažādas grupas un iekšējā konkurence. «Partijas neapvienosies, bet vienas nostartēt tās vairs nespēj,» uzskata R. Zīle, kurš, visticamāk, turpinās vadīt apvienību un partiju, un arī kolēģi no VL viņu joprojām vērtē kā autoritāti.
Jaunās Saeimas pirmajās dienās Eināra Cilinska vadītā VL-TB/LNNK frakcija par sevi ir atstājusi ļoti labu iespaidu ar priekšzīmīgu uzvedību, korektām runām un saticību. Tai vēl ir izredzes pievērst mediju uzmanību ar konstruktīvu attieksmi pret valdību. VL-TB/LNNK balsoja par uzticību V. Dombrovska valdībai, jo uzskata to par labāko iespējamo, un tāda ir bijusi arī apvienības vēlētāju griba. Tā nepievienojās pārējai opozīcijai un neatbalstīja ārlietu ministra Ģ. V. Kristovska demisiju, cerot pretim saņemt atbalstu kādām savām iniciatīvām nākotnē. VL-TB/LNNK līderi jau pauduši gatavību iekļauties valdībā, ja tāda nepieciešamība rastos. R. Dzintars ir pārliecināts, ka, meklējot sabiedrotos valdošo partiju vidū, būs iespējams īstenot arī savu politiku.