Tuvojas 9. maijs - diena, par kuras saturu un atzīmēšanas formām pilnīgas vienprātības Latvijas sabiedrībā droši vien nebūs nekad. Kompromisa variants varētu būt nostāja, ka šajā dienā tiek pieminēta briesmīga kara beigas un šajā karā ierauto likteņi. Ticamāk gan, ka lielai daļai 9. maija svinētāju šāds formulējums nav pieņemams, jo tajā nav uzvaras pieminēšanas. Atvainojiet, bet - uzvaras pār ko? Teiksiet - cik jocīgs jautājums! Pār nacistisko Vāciju! Taisnība, bet te mēs nonākam pie tēmas, kuru 9. maija tradicionālā traktējuma piekritēji vai nu nezina, vai ignorē. Proti, kā savulaik retoriski jautāja Aleksandrs Solžeņicins - kā varēja notikt, ka vācu pusē karoja apmēram miljons PSRS iedzīvotāju? Un nav jau runa par «fašistiem latviešiem» - pret Staļinu, pret Sarkano armiju cīnījās etniskie krievi. Un ne jau kaut kādi baltgvardu emigrantu grupējumi vai kriminālnoziedznieki.
Vēsturē salīdzinoši labāk zināma tēma ir ģenerālis Andrejs Vlasovs (1941. gada februārī pēc Staļina pavēles apbalvots ar Ļeņina ordeni!) un viņa izveidotā Krievijas atbrīvošanas armija. Labi, vlasoviešu gadījumā var teikt, ka cilvēkiem nebija īsti izvēles - vāciešiem padevās, jo zināja, ka Josifs Visarionovičs arī savējiem kļūdas nepiedod, savukārt, gūstā nīkstot, cilvēks gatavs uz kompromisiem. Lai gan, godīgi sakot, neliekas, ka t. s. Vlasova armijas virsniekiem bija tik ļoti jābaidās no karagūstekņu dzīves - tātad bija cita motivācija sadarboties ar iebrucējiem.
Lai kā arī būtu, vlasovieši nebija pirmie, kuri sāpīgajā situācijā «izvēlies mazāko ļaunumu» vācu armiju atzina par mazāko ļaunumu. Šogad Krievijas izdevniecība Veče laida klajā kārtējo Lielajam Tēvijas karam veltīto dokumentu krājumu, šo ar nosaukumu Lokotskas republikas fenomens. Runa ir par maz zināmu vēstures lappusi: jau 1941. gadā sāka veidoties t. s. Lokotskas administratīvais apgabals, kas sevī ietvēra Brjankas novada dienvidu un Kurskas novada ziemeļrietumu rajonus; apgabalā dzīvoja apmēram miljons iedzīvotāju. Nianse bija tā, ka apgabals tika nodots vietējo antikomunistu pašpārvaldei, kas gluži sekmīgi darbojās, to skaitā izveidojot t. s. Broņislava Kaminska armiju kā spēku cīņai pret sarkanajiem partizāniem. Līdz armijas nosaukumam grupa (t. s. RONA) nevilka, tomēr apmēram 15 tūkstoši vīru - krievu! - tās rindās bija.
Lasot krājumā apkopotās laikabiedru atmiņas, atskārsti, ka nebija gluži tā, ka visi PSRS iedzīvotāji vai nu aktīvi cīnījās pret vāciešiem, vai vismaz dedzīgi gaidīja viņu sakāvi. Staļina režīms bija pamanījies salauzt dzīvi tik daudziem, ka netrūka tādu, kuri izmantoja iespēju pret režīmu vērsties.
Attiecīgi 9. maija svinētājiem varētu atgādināt, ka frontes otrā pusē karoja arī paši krievi, tādēļ kritušo piemiņas diena tik un tā liekas pienācīgs saturs šai dienai nekā bravūrīga mītu uzturēšana.