Lēmumam atjaunot iespēju pasē norādīt pases īpašnieka tautību it kā vajadzētu pielikt punktu kaismīgajām debatēm par šāda lēmumu nepieciešamību, tomēr ticamāk gan, ka diskusijas turpināsies. Jo viss, kas skar cilvēka piederības, pašidentifikācijas problēmu, ir pietiekoši lielam indivīdu skaitam būtiska tēma.
Vispirms jāpiezīmē, ka nav skaidrs, par ko lēmuma pretinieki ir tik ļoti sašutuši. Protams, ja Latvijas cilvēks ir dzimis jauktā laulībā un vienlīdz identificē sevi ar abu vecāku etnisko piederību, tad izvēlēties tieši kuru no tām nofiksēt pasē ir grūti, tā ir šāda cilvēka nerrošana. Bet - nacionalitātes ierakstīšana taču būs brīvprātīga, t.i., nevienam nebūs sevi jālauž mokošās pārdomās par to, «kas es esmu». Gribi raksti, gribi neraksti.
Ir arī, ja tā var teikt, konceptuāls iebildums - cilvēks par savas identitātes svarīgāko sastāvdaļu nemaz neuzskata etnisko izcelsmi vai piederību kādai nācijai. Tā ir taisnība. Lasot profesores Janīnas Kursītes ekspedīciju pierakstus, redzam, ka, piemēram, Baltkrievijas Rietumu reģionos, kas pirms Otrā pasaules kara bija Polijas teritorija, tur dzīvojošie sevi nereti identificē nevis kā «poļus», «lietuviešus» vai «baltkrievus», bet kā «katoļus». Vai tad - pārceļot šādas situācijas Latvijas kontekstā - ļausim pasē rakstīt «katolis»? Ar ko tieši etniskā pašidentifikācija ir svarīgāka par šādu piederības sajūtu grupai ar citu saturu? Jautājums leģitīms, tomēr, kā saka, nevajag plēst kreklu, jo a) kā jau minēts, ieraksts nav spiesta lieta, b) tā kā pasu izmēri nav neierobežoti, jārēķinās ar zināmu kompromisu - visas iespējamās identitātes fiksēt nevar.
Tajā pašā laikā nevar liegt cilvēkiem apliecināt savu etniskās piederības sajūtu tikai tāpēc, ka, lūk, ir iespēja, ka cilvēks sevi vairāk identificē ar kādu reliģisku vai citādi ar pasaules uzskatu saistītu grupu. Jo, ja drīkst vēlreiz atsaukties uz Kursītes pieredzi, cilvēkiem viņu etniskā pašidentifikācija ir ļoti būtiska - piemēram, vairums ļaužu, kuri, dzīvojot Zviedrijā vai Vācijā, uzskata sevi par kurseniekiem (kā drūmi secina Vikipedia, «gandrīz izmirusi baltu etniska grupa, Kuršu kāpu iedzīvotāji») kursenieku valodu ir aizmiršuši, tomēr apzinās sevi kā kurseniekus. Vēl raibāka aina ir ar ļaudīm, kas sevi uztver kā austrumprūšus, jo te nošķīrums ir starp vācu kultūras laukā savulaik ietilpušo Austrumprūsiju un baltu tautu prūšiem. Un kuram rodas sliktums no šādas sevis piesaistes kādai etniskai grupai, pat ja vairs īsti nezini tās valodu vai pat «pēc asinīm» nevari pretendēt būt īsts, teiksim, lībietis?
Varbūt vēsturiskās pieredzes dēļ daļai cilvēku jēdziens «etniskā piederība» asociējas ar kaut ko naidojošu. Ir pat jēdziens ar sliktu skanējumu «etniskā kārts». Tomēr pagātnes pieredze nenozīmē, ka pati etniskā pašidentifikācija ir kaut kas bīstams mierīgai kopā dzīvošanai teritorijā x. Tieši otrādi - ja vien valsts kaut ko neuzspiež, ir tikai labi, ja cilvēks sevi apzinās arī ārpus profesionālās grupas vai sociālā statusa rāmjiem. Savukārt cilvēkiem, kuru vērtību skalā etniskā piederība nav augstu, arī ir tiesības uz šādu nostāju bez apvainojumiem «kosmopolītismā» utt. Interesants ir vērtīgs ir ikviens.