Nē.
Tādā gadījumā, kā jūs izskaidrosiet to, ka esat bijis ministrs divās dažādās nozarēs un kuluāros pat minēts kā premjera kandidāts?
To izskaidrot pašam ir grūti. Es acīmredzot esmu atstājis iespaidu uz cilvēkiem, ar kuriem esmu strādājis kā Latvijas vēstnieks Amerikā un Turcijā, NATO. Kā cilvēks, kurš cenšas turēt vārdu un solījumus. Esmu bijis aicināts valdībā strādāt gan par ārlietu ministru pirms dažiem gadiem, gan arī par satiksmes ministru pēc pagājušajām Saeimas vēlēšanām, kas ir bijis tādos kritiskajos brīžos. Bet es arī godīgi esmu teicis, ka pieņemu šo darbu tikai sevišķu apstākļu dēļ. No demokrātijas viedokļa tas nav īsti veselīgi un ir nepareizi. Bet, ja nu reiz ir radusies tāda situācija un sadarbības partneri, ar kuriem gan Ārlietu, gan Satiksmes ministrijai ir darīšana, uzticas, un ja tas nes labumu valstij, tad es biju gatavs to darīt.
Un nav nekādu slepenu klanu, kas jūs ir ievirzījuši amatos?
Nē, ja atceraties, ka par ārlietu ministru mani virzīja ZZS, par satiksmes ministru - tas bija premjera Dombrovska aicinājums, tātad no Vienotības.
Vai jūs esat bijis kādās partijās?
Nē, nekad.
Un nekad arī neplānojat?
Nē, mēs ar jums, Andrej, bijām kopā vienā studentu biedrībā astoņdesmitajos gados, pēc tam, protams Tautas fronte, protams, arī komjaunatne. Tās ir bijušas manas vienīgās piederības.
Visi jums jautā, kādēļ jūs tagad aizejat no satiksmes ministra amata. Bet tomēr - kad paskatos jūsu biogrāfiju, es saprotu, kādēļ jūs piekritāt būt par ārlietu ministru, bet, godīgi runājot, kādēļ jūs piekritāt būt par satiksmes ministru?
Tas izrietēja no sarunas ar premjeru Dombrovski tad, kad viņš mani aicināja darbā ar attiecīgajiem darba uzdevumiem, kas man bija jāizdara. Galvenos, uzskatu, esmu paveicis. Varbūt tie uzdevumi, kas nāca klāt darba laikā, palikuši tādi, kurus turpināšu risināt līdz 1. martam.
Kas biji tie uzdevumi, ar kuriem nācāt?
Man bija svarīgi padarīt Rail Baltica projektu izdevīgu Latvijai, nezaudējot viennozīmīgi arī atbalstu no ES un EK tam, ka mūsu transportēšanas koridors un tranzītvirziens rietumvalstu virzienā, kā arī infrastruktūra ir svarīga mūsu ekonomikai, tā ir mūsu maize. Padarīt Rail Baltica izdevīgāku Latvijai - to esam panākuši. Protams, ir ES budžeta sarunas, no kā arī daudz kas ir atkarīgs, bet tas ir ārpus manas kontroles.
Nākamais - uzturēt un padziļināt saimnieciskās attiecības ar mūsu partneriem Austrumos. Nav noslēpums, ka 90% kravu caur ostām nāk no Austrumiem. Jāņem vērā, ka tolaik nācām ārā ar visādiem referendumiem, diskusija par pilsonību un tā tālāk... Tā kā bija jāpiespringst, lai uzturētu attiecības ar Krieviju, Baltkrieviju Ukrainu, Kazahstānu.
Vai jums izdevās uzlabot šīs attiecības?
Absolūti, paskatieties, pie mums atbrauca Krievijas transporta ministrs Sokolovs pirms Ziemassvētkiem, tikai labo attiecību dēļ, kas ir veidojušās starp mūsu ministrijām. Žēl, ka masu mediji gandrīz nemaz šo vizīti neatspoguļoja.
Ja runājam par attiecību uzturēšanu ar Austrumiem - vai Ārlietu ministrija jums daudz tur līdzēja?
Jā, mums bija lieliska sadarbība ar Edgaru Rinkēviču. Protams, es arī zinu daudzus savus bijušos kolēģus ārlietu dienestā. Kādos divos jautājumos mums bija viedokļu atšķirības par Baltkrieviju un Krieviju.
Vai tāpēc Nacionālā apvienība jums pārmeta, ka rūpējaties tikai par Austrumu koridora virzienu?
Es nezinu, tagad ir sākusies jauna politiskā sezona. Politiķi biežāk izsakās, un tas ir normāli. Bet es nezinu, kāpēc tas tika pateikts. Acīmredzot tam ir savi iemesli.
Tātad par uzdevumiem - vēl ir, protams, Afganistānas tranzīts, kas arī bijis veiksmīgs, arī apgrozījums lidostā, kas ir cēlies par apmēram 100 procentiem, arī ostu apgrozījums. Katrā ziņā esam līderi Afganistānas tranzīta jautājumā, ir lielas iespējas arī reverso Afganistānas tranzītu laist caur Latvijas ostām un infrastruktūru.
Vēl kādas misijas?
Vēl - pēdējais iemesls, kāpēc es nācu, ir zināmā mērā politiskāks. Ņemot vērā, ka kā ārlietu ministrs es atbalstīju konsensus politiku, es uzskatu, ka mūsu nelielajai valstij pie tik fragmentētas Saeimas ir nepieciešams stratēģiskajos jautājumos padziļinātas konsultācijas starp partijām tā, lai pēc iespējas vairāk parlamentāriešu un sabiedrība atbalsta valdības nostāju ārpolitikā, līdzīgi arī satiksmes jomā. Viens no maniem uzdevumiem bija uzturēt dialogu ar opozīciju, arī tas man ir izdevies. Nu kaut vai jautājumā par ostu reformu. Ar visiem partiju pārstāvjiem mums izdevās panākt kopīgu konsensus un ļoti labus ieteikumus Ventspils un Rīgas brīvostas nolikuma izmaiņās.
Bet tomēr - jūs aizejat no ministra amata, vismaz publiski skaidrojot - lai mazinātu spriedzi koalīcijā. Vai varat to komentēt sīkāk?
Ja mēs raugāmies uz pēdējiem balsojumiem Saeimā dažādos jautājumos, mēs redzam, ka ir bijuši balsojumi, kur koalīcija nebalso kopā. Iepriekšējā gada laikā četras reizes ir bijuši balsojumi valdībā. Lēmumu pieņemšana ar pārbalsošanu. Tas īsti nav normāli. Koalīcija nav spējusi vienoties par kopējo nostāju. Tas man ir signāls, ka koalīcijai vajag vēlreiz aprunāties, saprast savu misiju un mērķus šajā situācijā. Zināmā mērā restartēties, lai ietu tālāk.
Vai jums šķiet, ka jūs tajā bijāt traucēklis?
Nu nē, bet katrā gadījumā es uzskatu, ka vairāk nevaru palīdzēt koalīcijai un premjeram. Jo arī jautājumi, kas bija manis ierosināti, tas pats atalgojuma jautājums, tas pēkšņi vairs neguva atbalstu, lai gan koalīcija sākumā piekrita. Neguva atbalstu ne koalīcijā, ne opozīcijā. Protams, tas jautājums tagad tiks Saeimā diskutēts, un būs kaut kāds progress. Vismaz es ceru. Tas ir nepieciešams, palielināt atalgojumu vismaz tām kapitālsabiedrībām, kur pārvalda miljardus vērtus aktīvus.
Ar kādiem ministriem jums vislabāk sapasēja?
Domāju, ka tā vai citādi ķīmija izveidojās ar premjeru. Sanāca tā, ka šajā valdībā ir viens mans grupas biedrs un viens studiju biedrs. Roberts Ķīlis, ar kuru kopā studējām filozofiju. Atis Pabriks, ar kuru arī studējām kopā. Edgars Rinkēvičs. Tad es, protams, gribu teikt, ka pozitīvu iespaidu atstāja Ilze Viņķele. Arī ar visiem pārējiem kolēģiem.
Jūsuprāt, šī valdība ir kreisa vai labēja?
Sākotnēji sākām kā labēji orientēta. Bet tagad... tai skaitā divi pēdējie valdības lēmumi, nespecificēšu - kuri. Nu, sākoties jaunai politiskajai sezonai, šie lēmumi kļūst kreisāki nekā pats Dombrovskis. Pašvaldību vēlēšanu dēļ, ņemot vērā elektorātu un demogrāfiju, kreisais virziens tomēr ir neizbēgams. Laikam, kā teicis Ļeņins, daži soļi kreisuma virzienā ir neizbēgami.
Bet jūs pats sevi uzskatāt par liberāli labēji domājošu cilvēku?
Es atteiktos sevi kvalificēt.
Es to jautāju tāpēc, ka pašlaik Pasta likums atrodas Saeimā un izskatās tā, ka tas nostiprinās Latvijas pasta monopolstāvokli. Tas ir pretrunā arī EK regulām, kas paredz pēc kāda laika ieviest brīvo tirgu pasta pakalpojumos. Kā jūs uz to raugāties?
Esmu centies veicināt dialogu ar privātajiem, tirgū strādājošajiem, uzņēmējiem, lai būtu sapratne. Ir lietas, kuras privātās kompānijas nekad nevarēs izdarīt, kuras var paveikt tikai Latvijas pasts. Domāju, ka šim dialogam ir jāturpinās, un ir sajūta, ka Saeimā ir atbalsts, lai šo dialogu turpinātu un lai privātais sektors dramatiski neciestu. Tai pašā laikā, lai visiem Latvijas iedzīvotājiem būtu pieeja pakalpojumam, uz kuru viņiem ir likumīgas tiesības, un lai viņi nepārmaksātu. Esmu priecīgs, ka jaunā Latvijas pasta vadība ir strādājusi labāk nekā līdz šim un ir atvērta dialogam ar privāto sektoru, un nevēlas ļaunprātīgi izmantot savu stāvokli, gluži pretēji - to stiprināt.
Par ceļiem. Vai tādā vai citādā formā ceļa fonda atjaunošana var būt jautājums?
Jā, kā jau jums zināms, esam vairakkārt mēģinājuši iepriekšējā un šajā budžetā par to runāt, mums ir bijis arī opozīcijas atbalsts. Taču tas nav guvis atbalstu līdz šim, taču esam runājuši ar Dombrovski, viņš labi apzinās, ka ir nepieciešama rīcība, lai palielinātu iemaksas ceļu fondā. Tuvākajā laikā iesim uz valdību ar ziņojumu par to, kā mēs to redzam. Un vēl, protams, jārēķinās arī ar kritumu finansējumam no Eiropas naudām.
Par dzelzceļa sāgu. Rūgtums tomēr ir palicis - tas stāsts par nesaražotajiem vagoniem Latvijā.
Vispirms par Pasažieru vilcienu (PV). Joprojām turpinās meditācijas process, ir iespēja - ja spāņu kompānija CAF piekrīt mūsu nosacījumiem mainīt līgumu. Līguma izmaiņām atbilstoši tam, lai mēs varam izmantot ES līdzekļus šo vilcienu iepirkumam. Joprojām tas ir iespējams līdz pat janvāra beigām, pirms PV un valdība nav lēmusi, ka iepirkums ir beidzies, un valdība nav lēmusi, ka šie līdzekļi ir jāpārdala.
Attiecībā uz Latvijas dzelzceļu - iesaku Latvijas sabiedrībai dzelzceļu ieraudzīt kā nacionālo aktīvu. Tas ir tā, kā kādreiz bija Daugava. Mēs zinām, ka ārējā interese par mūsu teritoriju bija - kurš kontrolē tirdzniecības ceļu pa Daugavu. Tāpat arī iekšēji - ciltis cīnījās, kurš ievāc naudu no kuģiem. Kopš tika uztaisīts dzelzceļš Krievijas impērijas sastāvā, tas aizvietoja Daugavu. Kopš tā brīža cīņa par ietekmi dzelzceļā, tostarp iekšējā, ir tas, kas notiek. Latvijas dzelzceļa vadība ir strādājusi ļoti labi un ne tikai ir pasargājusi šo aktīvu Latvijas valstij kā īpašumu, bet tā ir vairojusi aktīva vērtību, radījusi darbvietas, pēdējos gados ir bijis rekords kravu pārvadājumos. Es dažkārt brīnos, ka sabiedrības acīs tas ir vērtēts kā kaut kāds «viņu» uzņēmums, bet tā ir mūsu nacionālā bagātība, aktīvs pusmiljarda vērtībā. Ir cilvēki, kuri to vada un ir pelnījuši adekvātu atalgojumu.
Ja runājam par tranzīta biznesu. Nav noslēpums, ka «cilšu» cīņas par ietekmi tajā joprojām turpinās.
Šī gada laikā visiem ir izdevies panākt stabilizāciju un saprast, ka savstarpējā cīņa ved tikai pie iznīcības un aktīva degradācijas. Nu vismaz es tā ceru...
Vai šajās cīņās arī jūs bijāt starpnieks?
Es to tā nesauktu, tas būtu pārāk liels kompliments man. Es domāju, ka noticēja tie cilvēki, kuriem ir interese par mūsu tranzītu, un viņi noticēja, ka es neļaušu izmantot šos resursus ne politiskajās, ne saimnieciskajās cīņās kādam no privātajā sektorā strādājošajiem grupējumiem.
Bet jūsu jau tūlīt vairs nebūs...
Es domāju, ka tam labajam būs arī inerce. Esmu pārliecināts, ka premjers un koalīcija ir apzinājuši šī jautājuma jūtīgumu un atradīs ministru, kurš gan privātajiem, gan ārvalstu partneriem radīs uzticēšanās atmosfēru.
Vai priekšroka būtu bezpartijiskam ministram?
No tiem kandidātiem, kuri publiski ir izskanējuši, jebkurš būtu piemērots, tai skaitā mans padomnieks Kaspars Ozoliņš, kuru es ļoti augstu vērtēju. Bet es negribu dot padomus koalīcijai. Tai pašai ir jāsanāk kopā un jāsapurinās.
Jūsu vēlējums par koalīcijas restartēšanos ir optimistisks. Mēs ikdienā redzam citādus signālus, kaut vai valsts kontroliera vēlēšanas...
Viens no iemesliem, kādēļ arī es atkāpjos, ir, ka es vairs nevaru palīdzēt ne koalīcijai, ne opozīcijai. Viņiem ir jātiek galā. Kā es jau lietoju analoģiju, kuru ASV lieto attiecībā pret Eiropu. Amerikāņi saka: kam jāzvana uz Eiropu, lai uzzinātu Eiropas viedokli? Iedodiet mums vienu telefona numuru. Es pieļauju, ka valdošajai koalīcijai iekšēji nav skaidrs, kam jāzvana, lai mēs uzzinātu koalīcijas viedokli. Tam vajadzētu būt premjeram... Un premjeram ir visas iespējas sapurināt koalīciju.
Vai Dombrovskis jau nav saguris no visa tā?
Ja Mozum desmit baušļus, kas viņam tika iedoti no Dieva, vajadzētu dabūt cauri mūsu esošajai koalīcijas padomei un vēl Saeimā visos trijos lasījumos... nezinu, vai mums šodien būtu tie baušļi. Bet Dombrovskim līdz šim tas kaut kā ir izdevies, kaut tas ir ārprātīgi smags darbs. Ar reformu plānu viņš ved valsti laukā no krīzes, vedot Latviju uz eirozonu. Koalīcijai būtu viņš jāatbalsta. Un arī opozīcijai. Šobrīd es neredzu alternatīvu Valdim Dombrovskim.
Jūs teicāt, ka nācāt palīdzēt valdībai. Vai jūs, tāpat kā Mārtiņš Bondars, būtu ar mieru sakārtot kādu partiju?
Mārtiņš noteikti neapvainosies, ja es teikšu: varbūt ne tāpat kā Bondars. Un ļoti labi, ka viņš mēģināja. Žēl, ka viņa un Reformu partijas liktenis nesatikās. Latvijas valdība no tā zaudēja. Bet nav man mērķu iesaistīties politikā.
Nav bailīgi, ka mēs visas olas esam salikuši vienā grozā - eiro ieviešana 2014. gadā? Ka nav plāna B?
Man šķiet, ka tā ir mūsu unikālā iespēja. Vēsture mums ir pavērusi logu nokļūt Eiropas kodolā. Barikāžu laikā arī tas bija īss brīdis, kuru varēja izmantot ģeopolitisko apstākļu sakritību rezultātā, naftas cenas tai skaitā, un sakrita tā, ka mums bija iespēja atgūt neatkarību. Tieši tāpat vēsturiskais logs pavērās, lai mēs uz mūžīgiem laikiem saņemtu ASV un NATO militārās garantijas. Tagad attiecībā uz pievienošanos Eiropas kodolam ir tas brīdis, kad mēs to varam izdarīt. Kas būs nākotnē, mēs to nezinām. Mēs kā valsts nedrīkstam atļauties palikt Eiropas perifērijā. Mūsu darbvietas lielā mērā ir atkarīgas no neeirozonas ekonomikām. Šos aktīvus lielā mērā kontrolē neeirozonas izcelsmes kapitāls. Ja mēs paliekam politiskajā un saimnieciskajā perifērijā, mēs zaudējam Francijas un Vācijas interesi.
Zviedrija un Dānija nav nekāda perifērija, lai arī nav eirozonā.
Viņu ekonomikās neeirozonas valstu kapitālam nav tādas ietekmes kā mums. Plus - ja runājam par Daugavu un tranzītu. Mēs esam tirdzniecības ceļā, kas ir gan mūsu vājums, gan pluss. Mums ir vieglāk mūsu aktīvus nosargāt, ja esam Eiropas kodolā, ja mums ir Eiropas atbalsts. Ja ir padziļinātas politiskās un monetārās attiecības ar Vāciju un Franciju.
Un vēl - kā bezpartijisks pārstāvis varu atļauties teikt, ka mūsu politiskā sistēma ir tāda, kas ražo nestabilas koalīcijas. Saeimā ir daudzas vājas partijas. Koalīcijas ir no trijām un četrām partijām sastāvošas, bet fiskālā politika ir atbildīga lieta. Sākas jaunā politiskā sezona, un negribētu riskēt ar finanšu stabilitāti šādu politisko svārstību dēļ.
Rezumējot - eiro ieviešana būtu zināms stabilizators iepretim lielajai neeirozonas ekonomikas ietekmei Latvijā un fragmentētajai politiskajai sistēmai?
Jā... mēs redzam no iepriekšējās pieredzes - koalīcijas un valdības mainās pārāk bieži. Bet eiro būtu jebkuram, pat vietējam, investoram drošas prognozējamības faktors.
Kādi ir jūsu nākotnes plāni?
Esmu saņēmis interesantu piedāvājumu privātajā sektorā un nolēmu to pieņemt. Un tas nav saistīts arī ar tranzītu.