Sarunām par valdības veidošanu «iesoļojot», cik saprotams, izšķirošajā nedēļā, vienlaikus saglabājot ticību iesaistīto personu veselajam saprātam, piedāvāju dažus apsvērumus. To mērķis ir nevis kādu konkrēti mudināt piekāpties, bet gan rosināt paskatīties uz amatu dalīšanas loģiku no cita skatpunkta.
Protams, ikviena partija vēlas kontrolēt ministriju, kas pārzina ievērojamas naudas plūsmas. Tomēr nevajadzētu arī aizmirst, ka - jo vairāk naudas, jo vairāk ap to spietotāju un gandrīz automātiski - arī jo vairāk skandālu. Sabiedrības īgnumu izraisoši iepirkumi, daudzās kapitālsabiedrības konkrētās ministrijas pārraudzībā utt. Domās pārskatot dažādus, teiksim tā, nesmukumus, kas gadījušies Satiksmes ministrijas un VARAM paspārnē, rodas iespaids, ka ministri paši patiesi vairumā gadījumu nav bijuši tie vainīgie - vienkārši «saimniecības» apmēri ir tādi, ka kaut ko savlaicīgi nepamanīja, pārāk paļāvās uz padotajiem. Tomēr publiku tas (jāsaka, pamatoti) neaizkustina - ja esi priekšnieks, nāksies vien paskaidrot. Citiem vārdiem sakot, «bagātās» ministrijas ļoti viegli var politiķa reputāciju arī samaitāt.
Protams, neviena partija nevēlas vadīt ministriju, kuras pārraudzītajā nozarē vajadzības ir lielas, bet to finansēšanas iespējas - ierobežotas. Slikti reitingi garantēti. Tomēr - atkal pašķetinot atmiņā daudzu veselības vai izglītības ministru nedienas - pamatotāka liekas versija, ka ne jau tieši naudas trūkums bijis politiķa nepopularitātes cēlonis. Varbūt skanēs ciniski, bet par naudas trūkumu no budžeta finansētās nozares Latvijā vairs nebrīnās un gadu gaitā, šķiet, ir pārliecinājušās, ka netīkamā ministra demisija finansējumu nepalielina. Līdz ar to nepatika pret konkrēto amatpersonu vairāk izriet no viņa cilvēciskajām īpašībām - augstprātības, nekautrīgas vēlamā uzdošanas par esošo (piemēram, žonglēšana ar skaitļiem), haotiskuma. Respektīvi, diez vai tuvākajos gados veselības, izglītības un ekonomikas ministri būs tie sabiedrībai mīļākie politiķi, tomēr nav arī tā, ka šie amati - ja vien paši ministri ir taisnprātīgi un godīgi komunikācijā - automātiski ir «kaps» ministram un viņa partijai.
Saeimas priekšsēdētāja postenis. Jā, lieliska iespēja vairot konkrētā cilvēka atpazīstamību - sirdi sildošas runas, fotografēšanās pie karogiem, pieminekļiem utt. No otras puses, jāatbild sabiedrības acīs (pat ja tas nav sevišķi adekvāti) par parlamenta darbu kopumā, jānotur kaut cik rāmjos visi šie kašķi, runas plūdi un destrukcija plenārsēdēs. Gana viegli paklupt…
Ministru «portfeļu» skaits. Nu, bija mums vēl nesen kāda partija ar prāvu pārstāvniecību valdībā… Nav vairs šīs partijas. Ministru skaits nav nekāda garantija labiem rezultātiem turpmākajās vēlēšanās, ja pašā partijā ir degradēšanās process.
Visbeidzot - vērojot, kā top valdība, rodas jautājums, kā partijas atradīs, man šķiet, vēl smagākus kompromisus nākamā gada budžeta kontekstā.
Īsi sakot, godalieta apspēlēt partnerus, tomēr nav ietekmes sfēru dalīšanas process tāds «vai nu - vai nu» modelis, kurā ir nepārprotami uzvarētāji un zaudētāji.