Uzraksta grāmatu
Daina Kraukle Brīvdabas muzejā strādā no 1985. gada un jau divdesmit piekto gadu ir galvenā lietišķās mākslas gadatirgus rīkotāja. Šajā nedēļas nogalē gadatirgus notiek jau 40. reizi. Darbu muzejā viņa sauc par «sapņa darbu», jo, jau studējot mākslas vēsturi Mākslas akadēmijā, Dainu interesējusi etnoloģija. Viņai tuva ir arī folkmūzika, tāpēc viņa labprāt piedzied vai piespēlē vijoli folkloras kopās Skandinieki, Grodi un Dandari. Daina esot arī diezgan rūdīta kordziedātāja. Pašreiz viņa gan vairs nedziedot, bet kora mūziku klausās labprāt. «Tā kā man pašai bērnu nav, esmu tāda baigā aktīviste,» atzīst Daina. Tāpēc viņa nolēmusi uzraksīt Brīvdabas muzeja gadatirgiem veltītu grāmatu. Sākotnēji gribējusi grāmatā pierakstīt to cilvēku atmiņas, kas piedalījušies pirmajos gadatirgos, bet sastapto cilvēku atmiņas par bērnībā piedzīvoto dažādos gadatirgos bijušas tik spilgtas, ka Daina nolēmusi izpētīt arī citu gadatirgu vēsturi. Grāmatas pirmā daļa par Kurzemi atkāšanas svētkus piedzīvos jau šā gadatirgus laikā.
Visas kāres remdētas
Lai arī gadatirgus norit tikai divas dienas gadā, tā organizēšana Dainai paņem cauru gadu, jo pastāvīgi jāpapildina amata meistaru datubāze, laikus jāizsūta uzaicinājuma vēstules, jāreģistrē dalībnieki. Daina pārliecināta, ka gadatirgus brīvdabas muzejā meistariem ir tas pats, kas dziedātājiem Dziesmu svētki vai ticīgajiem Aglona. Meistari šeit atbrauc reizi gadā, satiekas, pašpiko rakstus, krāsas, pakonsultējas, kādus instrumentus kurš lieto.
Pašai Dainai gan svētkus izbaudīt tikpat kā nesanākot, jo jāuzrauga, vai tirgošanās norit, kā nākas. «Tikai svētdienā varu nedaudz atvilkt elpu, pastaigāt un pafotografēt.» Ar iepirkšanos gan viņa neaizraujoties, jo 25 gadu laikā teju visas kāres jau remdētas un trauku mājās jau esot gana. Vienu lietu gan viņa nekad nelaižot garām - muzejā tirgus vieta atvēlēta arī grāmatām, kuras par lētāku naudu ik gadu sapērkot.
Nesa prom kaudzēm
Ceturtdaļgadsimta laikā Daina novērojusi neskaitāmu tendenču maiņu. Pēdējos gados ļoti attīstījusies kokamatniecība. «Ir vesela plejāde Zemgales amata meistaru, kas pievērsušies karošu un vienkoču grebšanai.» Tās neesot vienkāršas karotes, jo meistari meklē dažādus kokus, lai karotes iegūtu neparastus toņus un nokrāsas. Šāgada jaunums būšot kāda meistara darinātie Piebalgas tipa krēsli, kādus līdz šim gadatirgū nevarēja iegādāties. Daina novērojusi, ka XXI gadsimtam raksturīgs praktiskums un kvalitāte, turklāt beidzot plašā klāstā nopērkamas amatnieku darinātas rotaļlietas, kādu agrāk gandrīz nebija.
80. gadus Daina atceras kā ļoti trakus, jo cilvēkiem naudas bija vairāk nekā gadatirgū preču. Viņa smej, ka toreiz jau pulksten astoņos no rīta, kad tirgus vēra durvis, pinēju darbi tika izpirkti zibenīgi. Igaunijas un Somijas viesi ieradās jau dienu iepriekš un grozus nesa prom kaudzēm. Daina atceras, ka tolaik ārvalstu viesi bija īpaši neatlaidīgi un jau iepriekšējā vakarā lauzās muzeja teritorijā, rāpās pāri žogam, lai pierunātu pārdevējus preci pārdot.
90. gados amatnieku darinājumi kļuva dārgāki. «Cilvēkiem naudas bija maz, tāpēc, lai kaut ko pārdotu, meistariem nācās radīt kvalitatīvus un izdomas bagātus darbus.» Lai arī katrai desmitgadei ir savas aktualitātes, tomēr ir lietas, kas no aprites neiziet, pārliecināta gadatirgus rīkotāja. «Dvielis vai sega būs vajadzīgi vienmēr. Pirtis ceļ, tāpēc ķipjus vajadzēs. Vai tad tiešām ar plastmasas kausiņiem garu metīs? Koka karotes arī jebkurai saimniecei noder,» spriež Daina.
Tirgus dvēseles
Gadu gaitā piedzīvots ne mazums kuriozu un pārpratumu. Visspilgtāk atmiņā palicis atgadījums ar kokamatnieku Jāni Grantiņu, ko viņa smejoties iesaukusi par «gadatirgus tēvu». Pirmajā gadā, kad J. Grantiņš ieradies gadatirgū ar savu produkciju, viņš lūdzis Dainai, vai nevar kaut kur krūmos netālu no tirgus plača novietot savu automašīnu, jo sievai esot zīdāms bērniņš. Daina piekritusi, lai gan parasti tirgus placī automašīnas novietot liegts. Nākamajā gadā vīrietis atkal vērsies pie Dainas ar tādu pašu lūgumu. Daina nenoticējusi, un amatnieks bijis spiest bērniņu parādīt. Šūpulītī tik tiešām bijis mazulis. Tad pāris gadu bijis pārtraukums, līdz uz pieteikšanos kārtējam gadatirgum J. Grantiņš ieradies ar trešo zīdaini. «Daina, jūs jau man tāpat neticēsiet, tāpēc atnesu parādīt.» Šis Grantiņa ģimenē bija jau trešais bērniņš, kas dzimis ap gadatirgus laiku. Vēl sieviete spilgti atceras īpašos cilvēkus, gadatirgus dvēseles, bez kuriem tirgus nebūtu tik sirsnīgs. Piemēram, piparkūku cepēju Emīliju Trankali, kas savos 93 gados joprojām cep visgardākās piparkūkas. Un šādu, īpašu cilvēku tirgū esot bezgala daudz.