Saeimas deputāta Raivja Dzintara (VL-TB/LNNK) nesenā uzstāšanās Saeimas komisijā, šauboties par šādu filmu iedvesmojošo lomu, aktualizējusi diskusiju, kāda dzīve jārāda kino un kādu to vēlas redzēt politiķi.
No Dienas aptaujātajiem 42 Saeimas deputātiem režisora Jura Poškus filmu Kolka Cool bija redzējis tikai viens - Jānis Upenieks. Viedoklis par to gan bija lielākam skaitam politiķu. Vieni filmas izraisītās rezonanses iespaidā to vēlas noskatīties, bet citi tieši tāpēc to negrib redzēt. Daļa deputātu neko par filmu nebija dzirdējusi, bet citi labi zināja, par ko tā ir. Kāds politiķis kinoteātrī nav bijis 10 gadu, vairāki citi gribēja zināt, kā Kolku Cool noskatīties internetā. Deputātu viedokļos dominēja aicinājums rādīt ne tikai dzīves tumšo pusi, bet arī ceļu, kā no bezcerības izkļūt. Kad Ingūna Rībena (Vienotība) bija kultūras ministre, līdzīgu diskusiju izraisīja premjera Einara Repšes jautājums, kāpēc valsts budžeta projektā kino paredzēta atsevišķa programma, kas vēlāk tikusi tulkota kā E. Repšes vēršanās pret kino. «Tā nav manējā kino estētika,» atzina I. Rībena, citu pēc citas saucot latviešu filmas, kurās dominē dzīves skarbā puse, drūma bezcerība, nolemtība. Viņasprāt, cilvēkiem vajag kādu cerību, kaut ko iedvesmojošu, lai ir spēks izrauties no šī staignāja un iemācīties gūt dzīvē patiesu prieku.
Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas priekšsēdētājs R. Dzintars (VL-TB/LNNK) šonedēļ komisijas sēdē dalījās iespaidos par Kolku Cool, kas bijusi savā ziņā interesenta, bet deputāts juties priecīgs, ka nav uz to aizgājis kopā ar bērniem, «jo filmā aktieri lamājās, dzēra, grauza saulespuķu sēklas un darīja daudz ko citu», kā viņa teikto atreferēja ziņu aģentūra LETA. R. Dzintars vēlējās rosināt diskusiju par valsts līdzekļu izlietojumu, lai tiktu atbalstīti sabiedrībai saistoši projekti. Reaģējot uz viņa sacīto, filmas veidotāji trešdien aicināja R. Dzintaru nākt klajā ar iniciatīvu par nacionālo pasūtījumu. Kolkas Cool producente Madara Melberga LETA skaidro, ka nacionālais pasūtījums kinojomā nozīmētu atsevišķa budžeta izveidošanu, skaidri definējot, kādas filmas valstij nepieciešamas.
Vēlāk R. Dzintars paziņojumā medijiem norādīja, ka filmu izmantojis tikai kā piemēru, lai veicinātu diskusiju par principiem, pēc kuriem notiek kinoindustrijai paredzēto līdzekļu sadale. Viņa vadītā apakškomisija nolēmusi sagatavot priekšlikumus, kā uzlabot nacionālā kino finansēšanu, lai sadarbībā ar Kultūras ministriju risinātu šos jautājumus. Tikmēr diskusija jau bija uzņēmusi apgriezienus. «Tas ir absurds un prātam kaut kas neaptverams, man mati ceļas stāvus gaisā par šādiem paziņojumiem,» tāda bija teātra un kino kritiķa Normunda Naumaņa pirmā reakcija uz R. Dzintara izteikumiem. Viņaprāt, politiķiem jāstāv pēc iespējas tālāk no kultūras naudas dalīšanas. Arī režisors Valters Sīlis neslēpj sašutumu un skaidro: «Tā ir normāla Eiropas prakse, ka valsts finansē kultūru, lai veicinātu domāšanu, un latviešu kultūrai ir svarīgs valsts finansiālais atbalsts.» Viņaprāt, ir tikai apsveicami, ka latviešu kino atspoguļo realitāti, nevis rada aplamu priekšstatu par to, kādi neesam.
Dzīve ir vēl skarbāka, nekā to rāda kino, pieļauj Kārlis Seržants (ZZS), kurš vadījis LNT raidījumu Degpunktā un redzējis, kā ģimene ar maziem bērniem dzīvo mājā, kurā grīdas vietā ir smiltis, ka ir bērni, kas tikai skolā ierauga pirmo grāmatu. «Kinomāksla tāpēc ir kinomāksla, lai rādītu dzīvi visās tās izpausmēs,» piebilda K. Seržants. Ņikita Ņikiforovs (SC) uzskata - ja par šo dzīves pusi nerunās, tas nenozīmē, ka tā pazudīs. J. Upenieks, kurš filmu ir redzējis, varot tikai izteikt atzinību režisoram un uzskata, ka tādas filmas ir nepieciešamas. Jānis Dombrava (VL-TB/LNNK), līdzīgi kā Augusts Brigmanis (ZZS), uzskata, ka dzīvē nav tikai melnās krāsas. Viņiem zināmi jaunieši, kas spēj atrast dzīvē mērķi. «Visvieglāk ir sameklēt dramatisku stāstu un to pasniegt paspilgtinātās krāsās, bet ir jāspēj to parādīt, sabalansējot ar pozitīviem veiksmes stāstiem,» uzskata Edvards Smiltēns (Vienotība).