«Prieks, ka esam vismaz pamazām sākušas labāk spēlēt. Pēdējās divās spēlēs pret Lielbritāniju un Krieviju mūsu sniegums jau bija visai labs, tāpēc arī uzvarējām. Paliek labāk. Tas ir viennozīmīgi. Jācer uz mums labvēlīgu rezultātu arī šovakar, un tad jau tā līknīte varētu turpināt iet uz augšu un būs vēl labāk.»
Kāpēc neizdevās turnīra sākums - esat sapratušas, kāpēc neizdevās parādīt gaidīto sniegumu pret serbietēm un horvātietēm?
Godīgi sakot, tā īsti par to nemaz neesam vēl domājušas un analizējušas. Protams, pirmajā spēlē liels faktors ir abu Anešu izkrišana. Viņām tomēr ir nozīmīga loma mūsu komandas sniegumā, bet Anete Šteinberga sakrāja piezīmes, Anete Jēkabsone-Žogota izmežģīja potīti. Nav jau arī īsti bijis laika piesēst un padomāt, kāpēc tā iznāca, un, manuprāt, nav arī īsti vajadzības to darīt - pārdzīvot, kāpēc nesanāca tā vai citādi. Jau nākamajā dienā bija atkal spēles, bija jāgatavojas tām, un nedrīkstējām ieciklēties uz notikušo. Kā bija, tā bija. Diemžēl nebija labi, taču svarīgākais, ka saņēmāmies un cīnījāmies.
Vai nav tā, ka šo abu komandu spēles stils bija mums neparocīgs?
Iespējams, taču jācīnās arī pret tādām komandām, ja gribam kaut ko sasniegt.
Cik lielu iespaidu, tavuprāt, uz šī turnīra sākumu atstāja tas, ka tomēr pēdējās pārbaudes spēlēs neizdevās uzvarēt?
Var jau būt, ka arī tas atstāja kaut kādu iespaidu, noskaņojumu komandā, taču es ar to negribētu pārspīlēt. Galu galā tās bija tikai un vienīgi pārbaudes spēles, bet tās ir domātas, lai mūs sagatavotu. Dažreiz pat ir labāk, ja zaudē tās pārbaudes spēles, varbūt ne pēdējās, taču tajās jau parādās tās mūsu kļūdas, kas līdz īstajiem mačiem ir jāizlabo. Pēc zaudējumiem komanda arī parasti vairāk sapurinās, sakoncentrējas, lai nākamajās spēlēs būtu labāks sniegums.
Vai pēc diviem zaudējumiem komandā nebija pazīmes, ka kāda no meitenēm varētu būt arī padevusies?
Nē. Neko tādu neievēroju. Visu laiku gan iekšā bija tā sajūta, ka tās spēles varējām un vajadzēja paņemt. Tā dominēja. Tad, kad beidzot paņēmām un uzvarējām, tad arī nostiprinājās tā sajūta, ka varam cīnīties un parādīt savu sniegumu. Ne vienu brīdi nejutu, ka nolaistos rokas vai galvas. Žēl tikai, ka beigās viss vairs nebija mūsu pašu rokās un bija jāpaļaujas uz pretiniecēm.
Kā jaunās spēlētājas un debitantes tika galā ar Eiropas čempionāta spriedzi?
Bišķiņ jau bija viņās tāds spriegums un sasaistītība, bet tas jau, man šķiet, ir normāli. Būtu dīvaini, ja viņas savā pirmajā finālturnīrā būtu mierīgas un nesatrauktas. Arī man pirms katra turnīra joprojām ir neliels uztraukums. Labi ir tas, ka komandā esam ļoti draudzīgas un pozitīvi noskaņotas meitenes. Ja kādai ir grūti, tad atbalstām un palīdzam. Tas ir ļoti svarīgi komandā, lai, ja esi nokritusi, būtu citi, kas palīdz tev piecelties. Es gan ar to negribu teikt, ka kāda būtu nokritusi, taču tā sajūta par atbalstu ir izteikta ik reizi, kad sanākam kopā. Jūtamies vienotas.
Tev kā kapteinei šis čempionāts ir viegls?
Bija jau mazliet aizmirsies, kā tas ir, kad vasarā vēl visu laiku jātrenējas. Četri gadi tomēr jau ir pagājuši, kopš pēdējo reizi spēlēju valstsvienībā. Man gan sajūtas ir ļoti labas. Ir prieks šeit būt, cīnīties, nest Latvijas vārdu pasaulē. Man šķiet, ka ir labi.
Cik liels tavs nopelns ir komandas saliedētībā?
Nē. Es domāju, ka tas ir radies dabīgi. Man nebija nekas tāds jādara, lai radītu šo atmosfēru. Tas viss jau ir atkarīgs no cilvēkiem pašiem. Ja viņi ir atvērti, nevairās no kontaktēšanās, draudzējas. Ja tas viss ir, tad nav nekādu problēmu.
Kā juties, kad atkal pēc gana ilga pārtraukuma uzvilki valstsvienības kreklu?
Ļoti, ļoti patīkami. Tas vienmēr ir ļoti pacilājošs moments. Tu paskaties uz to krekliņu, uz tām Latvijas krāsām. Un ja vēl virsū ir mans astotais numurs... Lieliska sajūta. Pirmajos momentos treniņos visu laiku iekšā bija patīkama kņudoņa. Ļoti pozitīva un iedvesmojoša sajūta.
Biji šajos četros gados, kopš nespēlēji izlasē, sailgojusies pēc šīs sajūtas?
Zini kā, cilvēks ļoti ātri adaptējas katrai situācijai. Protams, jau biju pieradusi, ka vasarā var atrast laiku arī kādām citām lietām, sev, ne tikai basketbolam. Šis laiks, protams, pagāja ļoti ātri. It kā jau liekas, ka nemaz ne tik sen spēlēju izlasē, bet tad parēķini, ka pagājuši jau četri gadi. Bija ko darīt.
Cik aktīvi sekoji līdzi tam, kas ar komandu šajā laikā notika?
Kā kuro gadu. Sākumā, bez šaubām, vairāk, jo pati tik tikko biju tajā iekšā. Rezultātus zināju. Sekoju līdzi tam, kā manām meitenēm iet. Šad tad aizgāju arī uz kādu spēli. Pat īpaši neplānojot.
Kā mainījusies komanda šajā laikā?
To nav iespējams salīdzināt. Laiks iet, meitenes mainās, izaug, un šī jau ir pavisam cita komanda.
Kā tu pašreizējo izlases modeli raksturotu?
Esam tāda komanda, kas vēl ir augšanas procesā. Ne tikai no spēles uz spēli, bet arī katrā treniņā turpinām augt un attīstīties, labāk saprotam viena otru. Tāpēc arī ir ticība, ka rezultāts būs vēl labāks. Tā ķīmija turpina veidoties un kļūst labāka.
Cik tālu šī komanda var uzlaboties?
Angliski ir tāds teiciens - debesis ir limits. Es domāju, ka to var attiecināt arī uz šo komandu. Ja meitenes aptvertu, ko viņas var izdarīt, noticēt sev un viena otrai, tad viss ir iespējams.
Kā treneris Ainars Zvirgzdiņš ir mainījies salīdzinājumā ar periodu, kad vadīja valstsvienību iepriekšējo reizi?
Es nedomāju, ka viņš ir ļoti mainījies. Tāpat viņam ir savs, no citiem visai atšķirīgs redzējums uz basketbolu, uz spēli, kādu viņš grib izveidot. Mēģinām viņa ieceres izpildīt laukumā. Ne vienmēr pilnībā sanāk, taču viss notiek uz labo pusi. Pēc rakstura, pat nezinu. Varbūt ir palicis mazliet nosvērtāks. To tā grūti teikt, jo visi jau - arī spēlētājas - attīstās un mainās.
Pēc veiksmīgas sezonas Francijā paliksi Basket Landes klubā! Vai netēmēji tomēr uz kādu Eirolīgas klubu?
Lai kā negribētos to atzīt, bet jāņem vērā, ka mana basketbolistes karjera tomēr pamazām tuvojas beigām. Ar to jārēķinās, tāpēc man pašai svarīgākais šo laiku, kurā esmu komandā, izbaudīt. Gan basketbola, gan sadzīviskā ziņā. Francijā es jūtos labi un tiešām varu teikt, ka šo basketbolu izbaudu. Ir prieks būt laukumā.
Agrāk bija citādi?
Jā, mazliet. Lai gan, protams, arī gribēju izbaudīt basketbolu, taču ar gadiem pamazām arvien labāk saproti, ko tieši vēlies. Spēlējot Francijā, manī ir miers, es eju un daru to, kas man patīk. Kad biju jaunāka, tas viss vēl galvā nebija tik skaidri sakārtojies.