Didzis Meļķis Svētku laiks iezīmē vēl vienu apstākli, kāpēc mūsu pašreizējo valdītāju situācija ir saucama par neapskaužamu, - tās ir valsts svētkos sakāmās runas. Par vispārējo situāciju premjers Valdis Dombrovskis ir teicis: «Jau stājoties amatā, ministru komandai teicu, ka šis nav laiks, kad krāt politisko reitingu.» Valdības un Saeimas ikdienas darba kārtībā nākas lemt par daudziem nepopulāriem jautājumiem, kuru atlikšana un ignorēšana iepriekšējos gados pašreizējo politisko situāciju padara sevišķi grūtu, jo nu ir ne vien jātiek galā ar krīzi finanšu sistēmā un nekustamo īpašumu tirgū, bet arī jāreformē izglītība, veselības aprūpe, sociālā nodrošinātība un valsts administratīvais aparāts. Pasaulei sirds palaikam pamirst izbailēs no tā pirmā vien, bet mums, tā teikt, ir uzkritušas bēdas uz bēdām, un valdītāju popularitātes stāvoklis šādā situācijā ir attiecīgs - bēdīgs. Un tad vēl tie svētki! Kā gan tu, cilvēks, pa dienu plēsies un pūlējies tev uzticēto daudzmaz virs bēdu un nebūšanu plūdiem noturēt, lai vakarā glīts un tīrs stātos tautas priekšā, kas grib dzirdēt kaut ko svētkiem piemērotu, tas ir, priecīgu un sakarīgu?
Situācija neapskaužama, lai gan ne bezcerīga. Bezcerīgi un dažkārt pat muļķīgi ir mēģināt dažādos godos uzstāties, ja pats neesi godīgs vai vismaz savu alošanos godīgi neatzīsti. Jo var jau būt arī tā, kā The Animals dziesmā - «Ak, māte, saki, bērniem/ Nedarīt, kā darīju es» -, un tā būtu godājama, kaut kļūdas pieļāvuša vīra runa. Pretējā gadījumā var sanākt tādi kumēdiņi kā Valdim Birkavam, kurš vēl pavisam nesen televīzijā klāstīja dažādas saimniekošanas gudrības, lai gan zināja taču, ka gan Danske Bank, gan Hipotēku un zemes bankas kredītzobeni pašam virs galvas karājas. Pat ja viņam bija kas sakarīgs sakāms, nu tas līdz ar pašu «ekspertu» kļuvis apsmaidāms. Un žēl, ka tā. Jo dzīve ar visām tās dienām, nedienām un arī svētkiem nav kantaina un noteiktos rāmjos iebāžama. Dzīve ir paradoksāla jeb ārpus ierastas pareizības rāmjiem ejoša. Jo sevišķi dažādos atbildīgos brīžos tā tāda ir.
Arī svētkos jeb nozīmīgos dzīves krustpunktos. Prast to saskatīt, kas būtībā tiek gaidīts no runas sakošiem valdniekiem un ekspertiem, ir grūts pienākums, kā veikšanai bez vispusīgām zināšanām un runas spējām vēlama arī nopietna paškritika jeb spēja saredzēt sevi dzīves paradoksalitātē, lai, sapratis savu vietu tai visā, varētu to aprādīt arī plašākā mērogā. Pretējā gadījumā no eksperta viedokļa sanāk tukša muldēšana un no svētku runas - neveikla minstināšanās vai nepārliecinoša frāžainība.
Labticīgi analizējot valsts augstāko amatpersonu uzrunas Ziemassvētkos, jāsaka, ka viņi nav bijuši tālu no patiesības. Lai gan uzticētais pārdomu materiāls nav apgūts pienācīgi. Sevišķi tas sakāms par premjeru. Papildu grūtības viņam sagādāja tikai pāris dienu iepriekš paziņotais Sa-tversmes tiesas lēmums, kas Dombrovska valdības jau tā nepopulāro lēmumu par pensiju samazināšanu atzina arī par prettiesisku. Sākumā cerības viesa viņa labi formulētā frāze, ka tiesas lēmumus neapspriež, bet pilda. Lai gan ar zināmām neērtībām, pie tās turoties, Dombrovskis kļūmīgajā situācijā varētu izlaipot.
Tomēr, labi sācis, iespēju paklusēt viņš neizmantoja, un sekoja baisais kalambūrs, ka «tiesiski paļāvīgā veidā mēs varētu tikai bankrotēt». Kas tas bija? Vai mēle paslīdēja? Tik pamatīgs melnā PR svars vērīgas politikas apstākļos spētu nogremdēt kuru katru. Kā viņš ar to tiks galā, nav ne jausmas, jo sekojošo iespēju uzlabot komunikāciju ar tautu, proti, Ziemassvētku apsveikumu, Dombrovskis nav izmantojis. Ja vien par tādu neuzskatām viņa teikto par «saules ritma maiņu no tumsas uz gaismu», kas līdzinās senajai atziņai par visa plūstamību un mainību. Arī sabiedrības atmiņai ir robežas; ja ne piedos, tad gan jau aizmirsīs. Lai gan varēja taču izmantot situāciju un bērnam Jēzum Austrumu gudro nesto zeltu pamanīties vērst politiskā kapitālā. Proti, atzīt kļūdas un teikt: biju cilvēcīgs - kļūdījos, bet neesmu muļķis un šajās kļūdās nepalikšu, tāpēc piedodiet šai izlīgšanas laikā! Ja šādas attieksmes nav, tad vēl jo nejēdzīgāka vēršas Jaunā laika kādreizējā plātīšanās ar karogiem baznīcā. Nu ir laiks būt tik godīgiem, cik solījāt, un atzīt arī kļūdas.
Šai sakarā jāpiebalso Valsts prezidentam, kurš kopā ar Bētlemes eņģeļiem svētkos teica: «Nebīstieties!» Tiesa, tūdaļ pat aicinājumu «nebaidīties no Kristus piedzimšanas» viņš pats tā kā piemirsa un labākajās liberālās teoloģijas tradīcijās šo eņģeļu vēsti galēji sekularizēja, aicinot nebaidīties no «atklājuma par to, kādi īstenībā esam mēs paši». Proti, ka labi esam. Ļoti labticīgi un neteoloģiski vērtējot, var jau pieņemt arī šādu Ziemassvētku «evaņģēliju» bez paša evaņģēlija, kuru meklēt ne velti vēlams iet uz baznīcu. Prezidenta kungs vienkārši gribēja teikt: jūs zināt, kas ir labs, - dariet to un nebīstieties!
Un nebīstieties arī kļūdīties, godātie! Kā teica senie, «kļūdīties ir cilvēcīgi». Tiesa, šai atziņai ir otra daļa, kas parasti tiek piemir-sta: «...sed perseverare diabolicum.» Tas ir, kļūdas neatzīt ir nelietība. Varēja taču izmantot situāciju un bērnam Jēzum Austrumu gudro nesto zeltu pamanīties vērst politiskā kapitālā