«Tas ir neparasts stāsts. Diriģents Eduards Grāvītis, kurš skolēnu Dziesmu svētkos diriģēja manu dziesmu ciklu, vēlāk uzgāja vēsturisko kantora Bazilija Plīnija tekstu Cildenās Rīgas Livonijas Metropoles slavinājums, kurš izdots latīņu valodā Leipcigā 1595. gadā, 1997. gadā to latviski pārtulkoja Leons Briedis. Grāvītis domāja, ka tas būtu ideāls teksts Rīgas astoņsimtgades svētkiem. Odu uzrakstīju, diemžēl neizdevās atrast sponsorus, lai atskaņotu, tā mana partitūra palika plauktā. Te pēkšņi pērn man zvana dziedātājs Jānis Misiņš. Viņš vēloties atskaņot to Rīgas svētkos,» Imants Mežaraups stāsta, ka atlicis tikai instrumentēt. Oda Rīgai skanēs Rīgas svētkos Rātslaukumā 19. augustā plkst. 12. Diriģenta Andra Gaiļa vadībā muzicēs dziedātāji no četriem koriem, orķestris un solisti Kristīne Gaile (soprāns), Jānis Kurševs (tenors) un Jānis Misiņš (bass).
Rīgas svētkiem šī oda ir pašā laikā, jo tas ir slavinājums Rīgai, un ar vēsturisku informāciju. Tur stāstīts, kā no Brēmenes brauc Meinhards un krustneši un kā viņi pārņem varu. Tiek celta Rīga: kurzemnieki tur strādā, būvē un kaļ. Plīnijs to visu aprakstījis ļoti romantiski. Komponistam īpaši mīļa esot daļa, kur Plīnijs cildina, cik skaistas ir Rīgas sievietes: arī viszemākā slāņa meitenes liktu pat Grieķijas Helēnai justies skaudīgai. Iedvesmojoties no teksta, kas joprojām skan ļoti interesanti, lai gan ir jau četrus gadsimtus vecs, Mežaraups centies demokrātiskā mūzikas valodā apvienot renesanses laikmeta elementus ar mūsdienīgajiem. «Ir senatnīgi stilizēti posmi, interlūdijas dejošanai, latviešu tautas mūzikas elementi. Ironiski savienoju latviešu tautas melodiju ar Deutschland, Deutschland uber alles un PSRS himnas fragmentu, lai norādītu uz to, ko Latvija ir piedzīvojusi ārzemju kundzībā, bet tomēr izdzīvojusi.»
No Filadelfijas uz Rīgu
«Es pirmoreiz atbraucu uz Rīgu 1988. gadā, kad ar ansambli Kolibri piedalījāmies folkloras festivālā Baltica. Vēl tagad spilgti atceros koncertu Mūzikas akadēmijā. Tas bija neaizmirstami,» atceras Imants Mežaraups, kurš dzimis un izaudzis Filadelfijā ASV. Pēc tam viņš Latviju apciemojis vairākus gadus - gan ar Ņujorkas Latviešu kori, gan vēlreiz ar Kolibri, taču parādot sevi pilnīgi citā ampluā, garīgajā mūzikā. «Toreizējais Komponistu savienības priekšsēdētājs Pauls Dambis piedāvāja autorkoncertu Vāgnera zālē, bet, tiklīdz Latvija atguva neatkarību, pats Rīgā diriģēju vienu savu kompozīciju stīgu orķestrim.»
Lēmumu pārcelties uz Latviju Mežaraups pieņēmis 1996. gadā, kad bija ASV tikko ieguvis doktora grādu, bet vēl nebija iekārtojies patstāvīgā darbā. «Dace Aperāne mani uzaicināja uz starptautisko jauno latviešu mūziķu nometni Ogrē, un es biju tik sajūsmināts, redzot mūzikas līmeni Latvijā un sirsnību, ko izstaroja jaunie mūziķi, ka vēlējos šeit palikt. Man izdevās atrast darbu Jāzepa Mediņa mūzikas koledžā. Diemžēl alga bija tāda, ar kuru nevarēja izdzīvot un man arī nekas nebija iekrāts, taču paņēmu papildu darbus: pasniedzu angļu valodu biznesa augstskolā Turība un vienu gadu pat biju Nacionālā simfoniskā orķestra preses sekretārs, kas absolūti nav manā raksturā,» tāds bijis jaunās dzīves sākums.
Tā izturējis četrus gadus, viņš tomēr atgriezies Amerikā, kur piedāvāta skolotāja vieta. «Taču es biju neapmierināts ar darba apstākļiem, jo, lai gan skola bija laba, tās vadībai bija noliedzoša attieksme pret mākslām. Es tur baigi cīnījos, bet tas mani nokausēja, un es arvien vairāk jutu, ka man pietrūkst Latvijas kultūras dzīves.» Tā pēc trim gadiem 2003. gadā Imants Mežaraups atkal pakojis ceļasomas, lai dotos uz Latviju. Tagad jau uz palikšanu. «Trijos gados ASV paspēju drusku iekrāt un varēju atgriezties vairs ne gluži tik pliks un nabadziņš, kāds biju iepriekšējā reizē. Biju arī sapratis, ka komponistam Latvijā ir daudz vairāk iespēju, šeit ir interese par jauno mūziku un arī lielāka iespēja ar VKKF atbalstu saņemt pasūtījumus jauniem darbiem. Es spēju dzīvot ļoti pieticīgi. Man nav jābūt greznā dzīvoklī. Galvenais - lai esmu paēdis, siltumā un varu darīt to, kas man patīk. Ir liels gandarījums būt ļoti augsta līmeņa kultūras vidē, starp brīnišķīgiem cilvēkiem » stāsta I. Mežaraups.
Pašlaik viņš ir mācībspēks Rīgas Pedagoģijas un Izglītības vadības augstskolā, kā arī Talsos vada luterāņu draudzes kori un pasniedz mūzikas skolā. Dažreiz arī tulko un rediģē zinātniskos rakstus Latvijas Universitātes apgādam. «Laiku pa laikam nāk kāds foršs pasūtījums: pērn profesionālais pūtēju orķestris Rīga pasūtīja 14. jūnija piemiņas dienai kantāti solistiem, korim un pūtēju orķestrim. Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertam rakstīju dziesmu ciklu, ko dziedāja Ieva Parša. Reiz gribēju ar savu dēlu vasarā doties uz Ameriku apciemot mammu, kurai bija apaļa jubileja, bet man nebija naudas aviobiļetēm. Te kā no zila gaisa nāca Dienas gada balva kultūrā - un naudas prēmijā bija tieši tik, cik man vajadzēja,» komponists atminas, kā sumināts par garīgo opusu Alleluja (2008).