Lai atbildētu uz šo jautājumu, ir nepieciešams bilst pāris vārdu par pašu lietas būtību. Latvija ir parlamentārā republika, kur Saeima virknē nozaru veic parlamentāro kontroli. Saeimas Nacionālās drošības komisijas kompetencē mūsu demokrātiskajā republikā ir realizēt parlamenta uzraudzību pār specdienestiem, ieskaitot Satversmes aizsardzības biroju (SAB). Tikmēr likums paredz, ka katram komisijas loceklim ir vajadzīga pielaide valsts noslēpumam, kas ir saprātīgi un kam ir sava pozitīva nozīme. Problēma ir tā, ka pielaidi valsts noslēpumam izsniedz institūcija, attiecībā uz kuru parlaments īsteno uzraudzību. Sanāk tāds apburtais loks. Un veidojas nepareiza situācija - viņi, proti, specdienesti, paši nosaka tos parlamenta locekļus, kuri attiecībā uz viņiem veiks parlamentāro uzraudzību.
Un tātad - vai esat jau pārsūdzējis SAB lēmumu ģenerālprokuroram?
Es to neesmu vēl izdarījis. Redziet, arī šajā jomā veidojas apburts loks. Kompetence piešķirt pielaidi valsts noslēpumam ir tikai SAB, kaut arī pārsūdzības mehānisms nosaka, ka to var pārsūdzēt ģenerālprokuroram. Un atkal apburts loks. Pat ja ģenerālprokurors konstatē, ka valsts pielaides atteikums ir nepamatots, viņš pats nevar izsniegt pielaidi valsts noslēpumam. Viss atkal atgriežas pie SAB. Un SAB mēdz rīkoties ļoti īpatnēji. Pirms deputāts vēl ir iepazinies ar jebkādiem lēmumiem, viņi jau paziņo, ka kāds deputāts nav saņēmis pielaidi valsts noslēpumam. Eju iepazīties ar šo lēmumu - un tiešām esmu ar to iepazinies -, bet lēmums ir slepens.
Tas nozīmē, ja es jautātu - vai jums ir liegta pielaide valsts noslēpumam, jūs nevarētu atbildēt pat uz šo jautājumu?
Es varētu atbildēt tikai, ka man nav pielaides valsts noslēpumam. Bet es nevaru neko atbildēt par SAB lēmumu, par šā lēmuma saturu un apstākļiem. Būdams advokāts un darbojoties arī šajā jomā, kas skar pielaides došanu vai nedošanu valsts noslēpumam, varu teikt, ka lēmums parasti satur vienīgi atsauci uz pantu. Tas nesatur atsauci uz faktiem, uz apstākļiem, kāpēc un kādēļ.
Vai varat teikt, uz kādu pantu satur atsauci SAB lēmums jūsu lietā?
Tas ir slepeni. Es secinu, ka, pat būdams parlamenta loceklis, esmu bezspēcīgs savu tiesību aizstāvībā attiecībā pret specdienestu darbībām, kas veiktas pret mani. Viņi faktiski pat nepaziņo deputāta vārdu un uzvārdu, kaut visiem jau ir skaidrs, par ko ir runa, jo tas klasificēts. Viņi nepaskaidro atteikuma iemeslus un motīvus, kas man viennozīmīgi apgrūtina pat sūdzības iesniegšanu. Kāds var izskatīties šis iesniegums ģenerālprokuroram? Es nepiekrītu, un viss.
Tad jūs tāpēc nemaz nesniegsiet sūdzību ģenerālprokuroram?
Es sniegšu. Tas ir viennozīmīgi - šonedēļ. Pirms tam es adresēšu iesniegumu Satversmes aizsardzības birojam un ģenerālprokuroram, - jo mums taču ir tiesiska valsts, kurā valdību veido tiesiskuma un atklātuma koalīcija, - lai SAB ne tikai man, bet arī sabiedrībai paziņo motīvus, uz kuriem pamatojoties ir pieņemts viņu lēmums. Vai tad ir saskaņā ar tiesiskuma un atklātuma principiem tas, ja deputātam pasaka apmēram tā - mēs neko nevienam nepaskaidrosim, bet jūs tur nedarbosieties un parlamentāro uzraudzību attiecībā uz mums neveiksiet? Visā 11. Saeimas laikā neviens no parlamenta lielākās opozīcijas frakcijas Saskaņas centrs pārstāvjiem vēl nav piedalījies Saeimas Nacionālās drošības komisijas darbā, kaut gan tur ir tikuši pieņemti ļoti svarīgi lēmumi - ir apstiprināti specdienestu 2011. gada pārskati, ir nolemts, ka turpmāk NEPLP locekļi sadarbosies ar drošības iestādēm. Arī viņiem tagad būs vajadzīga pielaide valsts noslēpumam. Teikt, ka mēs ejam uz policejisku valsti, būtu pārāk skaļi. Tomēr tas, ka politiķi pieņem lēmumus, pār plecu skatoties un baidoties no drošības dienestu reakcijas, ir skaidrs. Un tas liek politiķiem ļoti nopietni klausīties, ko vienā vai otrā Saeimas komisijā ieteiks tieši drošības iestāžu pārstāvis. Vai tas ir normāli? Diez vai. Es zinu, ka ģenerāprokurors man pielaidi nepiešķirs, jo viņam nav tādu tiesību. Tāpēc vēršanās pie viņa man būs zināms starpposms, lai pēc ģenerālprokurora lēmuma, jo viņa lēmums būs galīgs, vērstos ar prasību Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Domāju, ka mana lieta būs interesanta Eiropas mērogā.
Vai saistāt pielaides nesniegšanu valsts noslēpumam ar saviem priekšlikumiem operatīvās darbības likumā?
Man ir visnotaļ skaidrs, ka visu šo laiku pret mani tika veikti operatīvās darbības pasākumi.
Kā problēmu ar valsts noslēpuma piešķiršanu parlamentārās kontroles veicējiem risina citās valstīs?
Vācijā jau ievēlēšana šādā komisijā nozīmē automātisku pielaides piešķiršanu valsts noslēpumam. Līdz ar to Vācijā ir nostiprināts parlamenta pārākums, un neviens to nevar ietekmēt - neviens no specdienestiem nevar ietekmēt Vācijas parlamentāriešus atkarībā no tā, vai kāds viņam patīk, nepatīk vai kā citādi. Latvijā pielaidi valsts noslēpumam deputātam var nepiešķirt, ne tikai vadoties pēc tādiem skaidriem kritērijiem kā iepriekšēja darbība VDK vai sadarbība ar ārvalstu specdienestiem, bet arī, ja rodas pārliecība, ka pārbaudāmais nav uzticams. Taču, ko nozīmē šāda pārliecība? Tā var būt arī iekšēji subjektīva. NATO, piemēram, izstrādājot prasības par informācijas aizsardzību, ir noteikuši kritērijus, kas nosaka arī riska kritērijus. Iespējams, kāds ir pļāpīgs. Viņa personiskās īpašības subjektīvi liecina, ka viņš varētu nākotnē, iespējams, izpaust informāciju. Taču zināmā pakāpē pļāpīgums piemīt ikvienam cilvēkam. Tāpēc ir noteikti NATO kritēriji, piemēram, tests, pēc kura nosaka, vai cilvēks varētu izpaust informāciju. Taču pat tad, ja cilvēks varētu izpaust informāciju, izvērtējot risku, protams, mēdz dot pielaidi. Jo tad ir iespējams rūpīgāk sekot šim cilvēkam un piemērot lielāku atbildību par informācijas izpaušanu.