Šādi mūsu tautasdziesma vēl nav skanējusi, lai arī interpretācijas tai bijušas visdažādākās, sākot no latviešu profesionālās mūzikas pašiem sākumiem: no Cimzes, Jurjāna, Vītola. Caur domāšanas reformētāju Melngaili, jaunromantisko Aldoni Kalniņu, vitāli drastisko Romualdu Kalsonu. Caur spilgtākajiem folkloras jaunā viļņa pārstāvjiem Paulu Dambi un Edmundu Goldšteinu. Korī, kamermūzikā, orķestrī. Estrādiskajās Raimonda Paula un Zigmara Liepiņa apdarēs. Greznotas ar romantisma vai džeza harmonijām, tembriem, ritmiem vai ar mūsdienu popkultūras bižutēriju. Attīrītas kā neapstrādāti dzintara gabali. Autentiskas, saudzīgi atdarinošas vai ieraudzītas pa jaunam, dodot tautasdziesmai «otro elpu» postmodernajā sabiedrībā jaunās formās, situācijās, kontekstos. Tradicionālās un mūsdienu kultūras sazobē.
Kontrtenors un latviešu tautasdziesma patiesībā arī ir tieši šāds jauns konteksts. Tāda kombinācija nav bijusi un ir ļoti negaidīta. Tā lauž stereotipu par kontrtenoru kā baroka laikmeta un tā restaurāciju atribūtu. Jau agrāk, līdzās baroka operu ārijām iekļaujot mūsdienu kamermūziku (piemēram, R.Kalsona dziesmas), S.Jēgers parādīja, ka nevēlas «iecikloties» vienā žanrā un stilā. To apliecināja arī kopā ar saksofonistu Arti Gāgu Sesavā ieskaņotais albums Duende. Turpat diriģenta Māra Sirmā vadībā ierakstītā latviešu tautas dziesmu programma ir būtisks solis vēl tālāk. Skan tik dabiski, organiski! Programma veido vienotu veselumu. Līdzsvarotu, apgarota gaišuma un sirsnības pilnu. Vienkāršu, personisku, dzīvesgudru un siltu. Arī tāpēc, ka izraudzītas melodiskas dziesmas, nevis trejās notīs skandējama skarbā pirmatnība. Pērlītes poētiski apskaidrotajā noskaņā un rimtajā vienkāršībā ir Pie Dieviņa gari galdi ar klusajām, maigajām stabules iespēlēm, Mēnestiņis nakti brauca, Tumša nakte, Tek saulīte tecēdama, Tumsa, tumsa, kas par tumsu, kurām R.Tiguls piešķīris instrumentālus komentārus (pēcvārdus, starpspēles). Dziesmu izlase un tīra balss dabas un R.Tigula ambiento skaņu ainavā nomierina un līdzsvaro, atgādinot par cilvēciskākajām pamatvērtībām - ģimenes siltumu, mīlestību un prasmi atrast prieku ikdienas lietās. Ar dominējošo lirisku pārdomu noskaņu kontrastē divas izteikti ritmiskas, vitālas apdares: Aiz kalniņa dūmi kūpa pat vedina uz kārtīgu latvisku danci. Nebrīnīšos, ja to redzēšu jau nākamajos Deju svētkos! Patiesi lepni skan Rīga dimd, ko R.Tiguls balstījis ar marša ritmu.
Mūzikā vīd arī kaut kas no renesanses deju ritmikas: tā lauku sētas senatne ienāk Eiropas pilsētas laukumā. Kaut kas no Imanta Kalniņa prasmes vijīgas melodijas izšūt uz ritmiskas kanvas. Mazliet no t.s. pasaules mūzikas instrumentālajā skanējumā, kur orķestra akadēmisko krāsu papildina gan etniskie, gan mūsdienu skaņurīki. Kolorīti sitaminstrumenti. Kokle. Basģitāra un sintezators. Dūdas. Vargans. Stabules, tajā skaitā ar «peldošo» intonāciju, kas mums šķiet eksotiska, mudina aizfantazēties līdz globālām saknēm. Vismaz līdz mūsu indoeiropeiskajai sākotnei. R.Tigula instrumentālie aranžējumi un komentāri saudzīgi ieved latviskās melodijas pasaules telpā.