«Man ir princips, ka jāprasa nevis konkrēti mājasdarbi, bet jāseko līdzi attieksmei, lai bērns justu atbildību par saviem darbiem, lai viņš apzinātos, ka tā ir viņa, nevis vecāku lieta. Dažreiz savu lomu esmu redzējis tajā, lai pārliecinātu dēlu, ka viņam ir pietiekamas spējas tikt galā ar kādu uzdevumu. Citreiz atkal gluži pretēji - liku manīt, ka viņš izturas pārāk vieglprātīgi.»
Kopumā par savu dēlu mācīšanās paradumiem un rezultātiem Jāņa sirds ir mierīga - viņi prot mācīties, ja vajag piepūlēties, tomēr esot daži aspekti, kas viņu kaitina. «Maigi izsakoties, neesmu sajūsmā par jaunākās atvases kārtības izpratni, arī par to, ka viņš darbojas multitasking režīmā, t. i., ķīmija reizē ar mūzikas klausīšanos un sarunām Skype. Tomēr nekādus ultimātus es neizvirzu - aprobežojos ar savas attieksmes paušanu.»
Dažreiz priecājos, ka izdodas jēdzīgas sarunas par skološanās lietām. «Atceros, sēžam mašīnā sastrēgumā divatā ar jaunāko atvasi, darba dienas pievakare, neko nevar nokavēt, nekur nav jāsteidzas. Sākām runāt par visiem priekšmetiem - kādi viņam ir mērķi, cik censties, cik ne, kas svarīgāk, kas ne tik. Pēc šādām sarunām, liekas, esmu ieguvis priekšstatu, kas un kā notiek.»
Protams, arī ikdienā notiekot kaut kādi «temperatūras mērījumi». «Ļoti labi, ka skola atsūta sekmju izrakstus - tas diezgan daudz ko pasaka par procesu un dinamiku. No savas puses cenšos reaģēt ne tikai uz tiem mazākajiem cipariem, bet arī uz lielajiem, smukajiem.»
Mājasdarbus bērnu vietā Jānis nepilda. «Ja prasa palīdzību un padomu, tad cenšos būt atvērts. Pirms vairākiem gadiem gan izgāzos. Rīta pusē saņēmu īsziņu: «Kādos produktos ir B grupas vitamīni?» Atbildēju: «Pastāstīšu vakarā!» Bija dienas sākums, man nebija laika gari rakstīt. «Tas bija kontroldarbs!» Mans pusaudzis bija sašutis par neattapību un neatsaucību.
Pieaugot palīdzība no malas ir vajadzīga arvien mazāk. Tagad man ir palikusi krievu valoda, kur esmu iecelts viszinošā korifeja godā. Man patīk palīdzēt tulkot, jo tā ir arī saskarsme ar dēlu.