Nu jā, tomēr es nevarētu teikt, ka esmu ārkārtīgi pārsteigts, iepazīstoties ar laikrakstā publicēto materiālu. Kaut vai tādēļ, ka Latvijā jau ir bijuši gana daudzi piemēri, kad amatpersonas, ja vien likums to precīzi nenodefinē, vairās sniegt skaidras atbildes uz šādiem jautājumiem. Šādi, teiksim tā, refleksi nav Latvijas politikā nekas jauns.
Vai jums ir versijas par iemesliem, kādēļ šie ļaudis, kuri citos gadījumos ir komunikabli, kļūst tik strupi, kad runa ir par viņu mantisko stāvokli? Viņi taču nevar neapzināties, ka tas, kā saka, neizskatās labi.
Taisnību sakot, man grūti vērtēt noraidošo atbilžu sniedzēju motivāciju, jo tā var būt ļoti dažāda. Sākot no elementāras nevēlēšanās tērēt laiku, lai pieprasīto informāciju «saliktu uz papīra», un beidzot ar pārliecību, ka viņi taču jau aizpilda nepieciešamos dokumentus pašā Eiropas Parlamentā. Varbūt zināma bravūra? Mēs esam Eiropas Parlamenta deputāti, pavisam cits, kā dažkārt saka, līmenis, mūs nevar «raustīt»...
Varbūt bažas, ka publika Latvijā, uzzinot par Latvijas kontekstā prāviem ienākumiem, kādus saņem Eiropas Parlamenta deputāti, sāks pukstēt? Jo mums jau liekas, ka arī Saeimas deputāti saņem pārāk daudz...
Tas gan būtu diezgan bērnišķīgi. Jo galu galā šo informāciju tāpat noslēpt nevar. Starp citu, arī tādā aspektā, ja kāds no viņiem gribētu kaut ko atbildēs «pielabot». Turklāt zināms priekšstats Latvijas sabiedrībā par to, ka šis darbs Eiropas Parlamentā ir, ja salīdzina ar Latvijas vidējo līmeni, labi atalgots, tāpat ir.
Labi, pat ja Latvijas likums to neprasa, kā tomēr būtu šiem politiķiem jārīkojas no politiskās, teiksim tā, loģikas, kaut vai sava tēla veidošanas viedokļa?
Arī tad, ja juridisks pienākums tas nav, manuprāt, viņiem būtu jāņem vērā, ka ziņu sniegšana - vai tieši otrādi, nesniegšana - var ietekmēt konkrētā politiķa paša profesionālo nākotni un galu galā arī politiskā spēka, kuru šis politiķis pārstāv, tēlu Latvijas sabiedrībā. Galu galā - kā tas var ietekmēt institūcijas, kurā viņi strādā, tēlu.
Līdzīgi kā jūs, es, protams, neko uzspiest šiem deputātiem nevaru, varu izteikt tikai subjektīvu viedokli. Un manā ieskatā politiķiem tomēr ir pienākums vēlētājiem stāstīt par sevi visu, kas vēlētājus interesē. Protams, izņēmums varētu būt ar privāto dzīvi, piemēram, veselības stāvokli, saistīta informācija. Nevajadzētu būt tā - kad tiek meklēts vēlētāju atbalsts, tad kandidāts it kā labprāt stāsta par sevi, bet pēc ievēlēšanas šādu attiecību ar vēlētājiem modeli uzturēt pārtrauc. Viņam tomēr vajadzētu paturēt prātā, ka viņš tur nonācis tieši pateicoties vēlētājiem.
Cik vispār, jūsuprāt, caurskatāma ir Eiropas Parlamenta deputātu darbība? Viņi paši, protams, labprāt izplata sev izdevīgu informāciju, bet cik daudz cilvēki, kuru balsīm pateicoties viņi šajos posteņos ir nonākuši, zina, kā mūsu pārstāvji Eiropas Parlamentā tērē dažādus naudas resursus, kas ir viņu rīcībā, ar kādiem lobijiem viņi strādā utt.?
Taisnības labad tad būtu jārunā arī par to, cik lielā mērā vēlētāji Latvijā paši interesējas par EP, - iespējams, ka lielākas aktivitātes gadījumā arī informētības līmenis būtu augstāks. Savukārt paplašinot jautājumu, man jāsaka - cik es varu spriest, korupcijas riski Eiropas Parlamentā ir pietiekami lieli. Te nav runa tieši par deputātiem, kuri ievēlēti no Latvijas, tomēr laiku pa laikam Eiropas medijos ir parādījusies informācija par korupcijas aizdomām saistībā ar Eiropas Parlamenta deputātiem.
Ja pieņemam, ka Diena neliekas mierā un tēma Latvijas publiskajā telpā turpinās, vai, jūsuprāt, tam varētu būt sekas tādā izpratnē, ka mūsu politiķi Eiropas Parlamentā - kaut vai tie, kas nāks pašreizējo vietā - mainīs savu attieksmi pret šādiem jautājumiem?
Ļoti grūti pateikt. No vienas puses, nekas neiespējams jau tas nav, ja vien politiskajai elitei ir tāda vēlēšanās - ņemt interešu konflikta likumu, piemēram, un paplašināt amatpersonu kategorijas, kas tajā minētas. Eiropas Savienības dalībvalstīs šajā ziņā ir dažāda prakse. Piemēram, Rumānijā deputāti, kas ievēlēti Eiropas Parlamentā no šīs valsts, sniedz apjoma un detalizētības ziņā tādu pašu informāciju par sevi kā amatpersonas pašā Rumānijā.
No otras puses, varētu arī gadīties, ka nekas nemainās... Jebkurā gadījumā nervozi reaģēt uz šādiem jautājumiem ir lieki, ir tikai dabiski - pat ja sabiedrība kopumā tādus neuzdod, žurnālisti uzdod.