Patlaban Latvijas sabiedrība un politiķi ir būtiskas izšķiršanās priekšā - vai turpināt samazināt nodokļu slogu, kas nozīmē arī publisko izdevumu samazināšanu, tostarp arī sociāli jūtīgās jomās, vai tomēr veikt korekcijas nodokļu politikā, lai palielinātu ieņēmumus un varētu vairāk naudas novirzīt izdevumiem. Dienas aptaujātie eksperti ir pārliecināti, ka nodokļu likmju tālāka pazemināšana Latvijas situācijā nav iespējama, bet var domāt par dažu nodokļu, kas neskar darba algas, paaugstināšanu.
Valdība likmes nepārskatīs
Finanšu ministrs Andris Vilks (Vienotība) atzīst, ka zemais nodokļu apjoms ir viena no būtiskākajām Latvijas fiskālās politikas problēmām, īpaši ņemot vērā nozaru ministriju pieteiktās prioritātes un tām nepieciešamo finansējumu. Tajā pašā laikā A. Vilks norāda, ka šī valdība nodokļu likmes nepārskatīs.
Eksperti ir pārliecināti, ka salīdzinoši nelielās nodokļos iekasētās summas saistītas gan ar ēnu ekonomikas lielajiem apmēriem, gan arī ar salīdzinoši zemajām nodokļu likmēm nekustajam īpašumam un ienākumiem no kapitāla.
Tomēr Latvijā ir viens no augstākajiem darba spēka nodokļu slogiem zemu apmaksātam darbaspēkam visā ES. Tas skaidrojams ar to, ka mūsu valstī, atšķirībā no Rietumeiropas, nav progresīvā iedzīvotāju ienākumu nodokļa (IIN), kas aizsargātu iedzīvotājus ar zemiem ienākumiem. Ja aplūko IIN vidējās un augstākās likmes valstīs ar progresīvo ienākumu nodokli, tad tās ir daudz augstākas nekā Latvijas izlīdzinātā likme - 24%. Taču zemākās IIN likmes gan nesasniedz Latvijas līmeni. Nodokļu eksperti, tostarp arī Finanšu ministrija, ir vienisprātis, ka Latvijā ieviest progresīvo nodokli kavē tas, ka absolūtais vairākums strādājošo ir ar zemiem ienākumiem un trūkst pietiekami liela strādājošo skaita, kuriem varētu piemērot paaugstinātās IIN likmes, lai kompensētu to samazinājumu zemāk apmaksātajam darbaspēkam.
Jāpalielina atvieglojumi
Vienīgā nodokļu pazemināšana, kuru varētu atbalstīt, būtu ar IIN neapliekamā minimuma celšana, uzskata DNB bankas sociālekonomisko jautājumu eksperts Pēteris Strautiņš un norāda: «Man ir šaubas par pamatlikmes (24%) samazināšanas iespējamību. To varētu atbalstīt, ja tiktu atceltas dažādās ienākumu kategorijas, kas pastāv šobrīd - ienākumi no algām, saimnieciskās darbības -, un tiktu noteikta vienota likme visa veida ienākumiem. Tas mazinātu dažādas nodokļu apiešanas shēmas, kurās viena veida ienākumi tiek pasniegti kā kaut kas cits. Šī vienotā likme varbūt varētu būt 20%, ja papildus tiek celts nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN).» P. Strautiņš pauž pārliecību, ka dažu gadu laikā iekasētās summas no NĪN varētu palielināt pat vairākkārt.
Arī auditorfirmas KPMG vecākā nodokļu konsultante Gunta Kauliņa ir pārliecināta, ka vienīgais nodoklis, kas būtu mazināms, ir IIN zemu apmaksātam darbaspēkam. Tas nozīmē, ka jābūt tieši uz šo grupu mērķētiem pasākumiem, nevis vispārējai likmes pazemināšanai. «Politikas veidotājiem jāizšķiras, vai nu samazināt nodokļu likmes, vai palielināt atvieglojumus mazo algu saņēmējiem. Manuprāt, lietderīgāk būtu palielināt atvieglojumu apjomu, jo neapliekamais minimums Latvijā vēl joprojām ir nesalīdzināmi zemāks nekā citās ES valstīs, ieskaitot arī pārējās Baltijas valstis. Lietderīgi būtu turpināt darbu pie regresīvā neapliekamā minimuma ieviešanas, tas ir, jo lielāks ienākums, jo mazāks neapliekamais minimums, lielajām algām neapliekamo minimumu nepiemērojot vispār. Protams, svarīgi būtu izvēlēties pareizos robežlielumus, lai nepalielinātu nodokļu slogu vidējo algu saņēmējiem,» skaidro G. Kauliņa un norāda, ka līdzīgu pieeju varētu ieviest arī pensiju izmaksām, neapliekamo minimumu samazinot, palielinoties pensijas apmēram. «Lielās pensijas Latvijā saņem ļoti maza daļiņa pašreizējo pensionāru, taču nedomāju, ka valsts pensijām, piemēram, virs 2000 eiro, būtu jāpiemēro tāds pats neapliekamais minimums kā 200 eiro lielai pensijai. Lietderīgi būtu padomāt arī par indeksācijas nepieciešamību lielo pensiju saņēmējiem. Šādi varētu kaut nedaudz līdzsvarot nodokļu slogu, vairāk to novirzot uz augstāku ieņēmumu guvējiem.»
Jāpiebilst, ka līdztekus IIN nozīmīga kopējā darbaspēka nodokļa sloga sastāvdaļa ir arī sociālās iemaksas, kas ir 34,09%. Attiecībā uz to pazemināšanu labklājības ministrs Uldis Augulis (ZZS) Dienai norāda, ka tas būtu iespējams, vienīgi atsakoties no kāda sociālās apdrošināšanas pakalpojuma. Ja šo pakalpojumu klāsts un apmērs paliek līdzšinējais, sociālo iemaksu mazināšana nav iespējama, jo tad nevarēs finansēt izdevumus. Situāciju negatīvi ietekmē arī nelabvēlīgā demogrāfiskā situācija, kas nozīmē, ka sarūk iemaksu veicēju skaits, bet palielinās izmaksu saņēmēju skaits.
Slikta maksāšanas kultūra
Ekspertu viedokļi par to, cik lielā mērā labāka nodokļu iekasēšana spētu paaugstināt to ieņēmumus procentos no IKP, atšķiras. P. Strautiņš norāda, ka starpība starp iekasēto nodokļu un IKP koeficientu Latvijā (28%) un Igaunijā (33%) izskaidrojama tieši ar to, ka mūsu ziemeļu kaimiņvalstī pastāv labāka nodokļu maksāšanas disciplīna. Tomēr maz ticams, ka, tikai uzlabojot nodokļu iekasēšanu, Latvijai izdosies sasniegt ES vidējo rādītāju - 40%. Savukārt G. Kauliņa ir pārliecināta, ka Latvijas salīdzinoši nelielās nodokļos iekasētās summas cieši saistītas tieši ar slikto maksāšanas disciplīnu. «Kamēr par goda lietu tiks uzskatīta visa veida izvairīšanās no nodokļu maksāšanas, tikmēr būs ļoti grūti iekasēt tās summas, kas pienākas valstij,» norāda eksperte.
Nav arī noslēpums, ka Latvijas sabiedrībā dominē viedoklis: «Samaziniet nodokļu likmes, tad mēs maksāsim nodokļus un arī ieņēmumu galarezultātā būs vairāk.» P. Strautiņš gan apgalvo, ka tas ir mīts: «Nav šaubu, ka, samazinoties nodokļu likmēm, uzlabotos maksāšanas disciplīna, bet Latvijā nav nodokļu, kas būtu tik augsti, lai disciplīna uzlabotos tik lielā mērā, ka varētu kompensēt likmju samazināšanas ietekmi.»
G. Kauliņa gan spriež, ka no ekonomikas izaugsmes viedokļa pozitīvāk būtu, ja zemākus nodokļus maksātu, piemēram, 80%-90% iedzīvotāju, nevis augstākus - tikai 60-70% no visiem potenciālajiem maksātājiem.