Trešdien pēc vizītes pie prezidenta Valda Zatlera valdības koalīcijas politiķi atzina, ka nākamā gada budžeta deficīts laikam tomēr būšot jāsamazina par 500 miljoniem, kā ir solījuši starptautiskajiem aizdevējiem, nevis par 325, kā bija sestdien nolēmuši. Kāpēc? Vai tad prezidents būtu izpaudis koalīcijas pārstāvjiem kaut ko tādu, ko viņi pirms tam nezināja un nevarēja iedomāties? Nē, «neko īpaši jaunu nepārrunājām», rausta plecus Tautas partijas Saeimas frakcijas vadītājs Vents Krauklis, vienkārši - «lai viņam [Zatleram] sirds būtu mierīga». «Vienojāmies, ka Latvija nevar pieņemt vienpusēju lēmumu», viņš bilst, proti - ka nevar atteikties pildīt solīto. Un pieļauj, ka TP varētu piekrist arī mājokļa nodokļa ieviešanai (kam jūlijā bija piekritusi, parakstīdama vienošanos ar Starptautisko Valūtas fondu, taču septembra sākumā pēkšņi vairs nepiekrita), ja tas izšķiršot nākamā gada budžetu, kaut gan, viņaprāt, jautājums par nodokli nemaz arī neesot «izšķirīgs budžetam».
Apņēmās izdarīt, tad «principiāli» atteicās pildīt solīto, kaut gan tas neesot «izšķirīgi», un beigās tomēr piekritīs izdarīt tādēļ, lai kādam «sirds mierīga». Tā ir politika?
Arī premjerministrs Valdis Dombrovskis (JL) nu atzīst, ka Latvijai «izdevīgāk» tomēr samazināt budžeta izdevumus par 500 miljoniem, nekā zaudēt aizdevēju atbalstu. Vai viņš tikai tagad aprēķinājis, ka šā atbalsta zaudēšana nozīmētu nepieciešamību samazināt izdevumus par 1,5 miljardiem, nemaz nerunājot par tālejošākām sekām uzticēšanos zaudējušai valstij? Bija lolojis ilūzijas, ka gan jau mums kārtējo reizi piedos, vai gaidījis, kad citi piespiedīs valdību izdarīt to, kas tai pašai jādara?
Konkrētais nodoklis nebūtu izšķirīgs, taču Dombrovskim taisnība, ka atteikšanās no tā apspriešanas Saeimā ir «nokaitinājusi» aizdevējus. Kā secina Jaunā laika frakcijas priekšsēdētājs Dzintars Zaķis: «Sarunās ar donoriem būs jāpanāk, lai aizdevēji saprastu, ka mēs nemēģinām viņus mānīt.»
Tas nebūs vienkārši, jo tieši to koalīcijas politiķi mēģina darīt, bērnišķīgi iedomādamies, ka aizdevēji to nesapratīs vai atkal piedos. Piedošanas kredīts acīmredzot ir izsmelts.
Teju kopš neatkarības atgūšanas valstij izšķirīgi svarīgi lēmumi tika pieņemti, mēģinot apšmaukt stingro, bet gādīgo Rietumu onkuli, un reizē gaidot, ka tas atnāks un piespiedīs izdarīt darāmo. Tā bija ar līgumu par Krievijas karaspēka izvešanu 1994.gadā, kuru TB/LNNK priekšteču partijas bija pasludinājušas teju par otru Ribentropa- Molotova paktu, un, ja nebūtu ASV prezidenta Klintona un citu Rietumu politiķu uzstājības, mēs, iespējams, šodien Putinam prasītu, lai izved savas karabāzes, bet NATO lūgtos, lai mūs uzņem. Tāpat bija ar naturalizācijas kvotām ap to pašu laiku, kuras ieblēdīt Pilsonības likumā politiķiem šķita svarīgāk nekā iestāties Eiropas Padomē. Līdzīgi gāja ar naturalizācijas «logiem», kuru atstāšana likumā būtu nozīmējusi Latvijai atduršanos ceļā uz Eiropas Savienību un NATO, tomēr premjerministra Guntara Krasta TB/LNNK pat iniciēja referendumu, lai tā varētu notikt, bet TP laipoja, mēģinādama reizē būt gan par, gan pret.
Bet Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības glābšanās no valsts bankrota Saeimas nakts sēdē pērn decembrī un Dombrovska valdības līdzīgs avārijas pasākums ar budžeta grozījumiem šovasar it tiešs turpinājums gan premjerministra Induļa Emša (ZZS) piepešai panikai pirms iestāšanās ES 2004.gadā, ka aiz nepadarītajiem darbiem «Latvija deg zilās ugunīs», gan Aigara Kalvīša (TP) valdības «trekno gadu» cerībām piešmaukt ekonomiku, pat 2007.gadā paziņojot: «Man kā tautsaimniekam ir dziļa pārliecība, ka mūs nekāds ekonomisks krahs nesagaida.»
Taču tik skarbu augstākā līmeņa Eiropas politiķu publisku brīdinājumu, ka viņu pacietības mērs nu ir pilns un ka Latvijai pašai būs jāuzņemas atbildība par savu solījumu neturēšanas sekām, nekad nebija bijis.
Vēl biedējošāka par šiem brīdinājumiem ir mūsmāju «politiskās elites» nespēja aptvert, ka pasaule ir mainījusies un nekad vairs nebūs tik labvēlīga Latvijai kā aizgājušā gadsimta pēdējā desmitgadē, kad pārmaiņu vilnis ienesa mūs atpakaļ rietumvalstu saimē, kura bija gatava gan saprast valsts vadīšanas pieredzes trūkumu, gan piedot morālo netīrību, gan pacietīgi pierunāt izdarīt mums pašiem vajadzīgo.
Pasaulei ir citas prioritātes. Diemžēl pirmītējā iecietība ir iemācījusi mūsu politiķiem nevis atbildību par valsti, bet gan savtīgu cinismu - ka mums pienākas, un kur tad šie liksies. Tas pats redzamas arī daļas sabiedrības attieksmē pret savu valsti kā mammu, no kuras prasīt un uz kuru dusmoties, ja nedabū prasīto, un ilgoties pēc stingra un gādīga papa, kas nāktu par visu parūpēties.
Valsts nav bērnudārzs, demokrātija ir pieaugušu cilvēku darbs. Citiem ir apnicis un vairs nav arī laika izprast mūsu iedomas, ka esam īpaši saudzējami, jo citādi te būs jukas, atgriezīsies krievi, un tad jums pašiem būs slikti. Ja negribam uzņemties atbildību par savu valsti, nebūs tālu jāmeklē tie, kuri to uzņemsies mūsu vietā.