Medvedevs faktiski pārmet Ukrainai, ka tā nav Krievijas vasaļvalsts, ka daudzos gadījumos nerīkojas tā, kā to vēlētos Kremlis. «Pēdējā laikā Ukrainas un Krievijas sabiedrība ir satraukusies par mūsu divpusējo attiecību stāvokli,» - tā Krievijas prezidents.
Var tikai minēt, kā viņš nonācis pie šīs atziņas. Ja neskaita izsūtītu diplomātu «apmaiņas aktu» un Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarha Kirila vizīti, pēdējos mēnešos Krievijas un Ukrainas attiecībās, cik zināms, nekas īpašs nav atgadījies, un līdz ar to abu valstu «sabiedrībām» nav konkrēta pamata satraukumam.
Vēstules parādīšanos visbiežāk skaidro ar Ukrainā gaidāmajām prezidenta vēlēšanām. Vēlēšanas paredzētas janvāra vidū, turklāt Juščenko reitings pašlaik nepārsniedz 4%. Uzbrēciens no Kremļa drīzāk var vairot, nevis mazināt Juščenko atbalstītāju skaitu. Tāpat kā žurnālista Georgija Gongadzes slepkavības organizatora bijušā milicijas ģenerāļa Pukača notveršana.
Nav taisnība, ka pirms «oranžo» nākšanas pie varas Krievijas un Ukrainas bijušas gludas jo gludas. Atcerēsimies kaut vai to, kā Leonīda Kučmas prezidentūras beigās abām valstīm sanāca teritoriālas domstarpības par Tuzlas salu Azovas jūrā. Toreiz tika balansēts uz militāras sadursmes robežas. Abās robežas pusēs stāvēja bruņoti vīri, un daudz netrūka, lai ieroči tiktu likti lietā.
Konkrētu konfliktu, kā tas bija Tuzlas gadījumā, var atrisināt, un tas arī tika izdarīts. Taču Ukrainas domstarpībām ar Krieviju Juščenko prezidentūras laikā ir principiāli cits raksturs. Ukraina līdz galam apzinājusies sevi kā suverēnu valsti, kuras intereses var arī nesakrist ar Krievijas interesēm.
Divu Krievijas un Ukrainas «gāzes karu» saknes meklējamas Krievijas centienos iegūt kontroli pār Ukrainas gāzes cauruļvadu sistēmu. Tas nav izdevies un, domājams, neizdosies, jo Ukraina ir panākusi ar Eiropas Savienību vienošanos par gāzes piegādes nodrošināšanu. Pēdējais «gāzes karš» notika pagājušajā ziemā, nodarīja Krievijai lielu morālo un materiālo (8-10 miljardu dolāru) kaitējumu, taču toreiz Medvedevs nekādas atklātās vēstules nesūtīja.
Ukrainai pārmet tās nostāju Krievijas un Gruzijas «piecu dienu kara» vērtējumā, jo, pēc Medvedeva vārdiem, «tieši ar Ukrainas ieročiem slepkavoja mierīgos iedzīvotājus un Krievijas miera uzturētājus». Skanīgi teikts, tikai Krievijai nav veto tiesību Ukrainas ieroču un bruņojuma tirdzniecības lietās. Piedevām tas arī ir gadu vecs pastāsts.
Ukrainas iestāšanās NATO tuvākajā laikā diezin vai ir gaidāma, taču alianses tālāka paplašināšanās Krievijai ir kā varžacs. Ukraina uz tās uzkāpusi, un tas Medvedevam dara gauži. Sazin kāpēc viņam neliekas svarīgi, ka par šo jautājumu paredzēts rīkot referendumu, un par savas valsts pievienošanos (vai nepievienošanos) Ziemeļatlantijas aliansei lems Ukrainas tauta. Kā teiks, tā arī būs.
Oranžās Ukrainas «grēku uzskaitījumā» minēta arī no oficiālās Krievijas nostādnēm atšķirīga vēstures faktu interpretācija un, protams, krievu valodas «lietošanas ierobežošana». Arī šie pārmetumi nav nekas jauns. Vēstures varoņi un nevaroņi mēdz pamainīties vietām: pašā Krievijā, piemēram, pēc ilgāka pārtraukuma ļoti daudzu iedzīvotāju apziņā varoņu galā atgriezies asiņainais bende Staļins - kā veiksmīgs menedžeris. Visbeidzot, par krievu valodu. Tās loma neatkarīgā Ukrainā objektīvi nevar būt tāda pati, kāda tā bija padomju Ukrainā.
Ņemot vērā formātu, Medvedeva vēstule nevar būt adresēta personiski Juščenko. Tā domāta «plašam patēriņam» un vispirmām kārtām Ukrainas tautai. Medvedevs pauž pārliecību, ka Krievijas un Ukrainas attiecības sasniegs «kvalitatīvi jaunu līmeni - stratēģiskas partnerības līmeni» un izsaka cerību, ka «jaunā Ukrainas vadība būs tam gatava».
Mērķis formulēts: Kremlis vēlas tādu «Ukrainas vadību», kas būtu gatava «stratēģiskai partnerībai». Nav gan pateikts, kāds būs partnerības raksturs, taču līdz šim Krievija nav iemācījusies - vismaz praksē tas nav pieredzēts - būt vienkārši partneris, nevis «lielais brālis».
Vēl šī vēstule atgādina atkārtotu kāpšanu uz grābekļa. Pirms pieciem gadiem Krievija atklāti atbalstīja vienu no prezidenta amata kandidātiem - Reģionu partijas līderi Viktoru Janukoviču. Toreizējais Krievijas prezidents Vladimirs Putins pat paguva apsveikt Janukoviču sakarā ar ievēlēšanu augstajā amatā.
Rezultāts gan iznāca citāds, un kaut kādā ziņā tas bija Krievijas aktivitāšu «nopelns». Diemžēl Kremlis tā arī nav ticis vaļā no impēriskā niķa «ieviest kārtību» kādreiz padotībā bijušajās teritorijās.