Tās ir politiskas akcijas un spiediena izdarīšana. Janukovičam parlamentā pašlaik ir vairākums, un viņš praktiski kontrolē arī Konstitucionālo tiesu, tāpēc ir skaidrs, ka pret viņu vērsti likumprojekti cauri netiks. 11. maijā Jūlija Timošenko tautu sauc uz protestiem pie Augstākās Radas, un kaut kāds «ielas spiediens» jau būs, tomēr nedomāju, ka ir sasniegts kritiskais vārīšanās punkts.
Reģionu partija aizvien izmanto vēlēšanu radīto inerci tautas noskaņojumā, un viņu propaganda, ka ļaudis ir noguruši no politiskās nestabilitātes un ka ekonomiskajās grūtībās vainojama iepriekšējā valdība, ir pietiekami prasmīga. Ja tagad notiks kaut minimāla stabilizācija, viņi to uzdos par savu nopelnu.
Arī par darījumu, ka Sevastopole apmainīta pret Krievijas gāzi, elektorāts var sadalīties. Pusei valsts šāds darījums noteikti nav pieņemams, bet kaut kādam vēlētāju daudzumam tas šķiet normāli. Reģionāļi spēlēs uz to, ka gāzes tarifi iedzīvotājiem nepalielināsies. Pašlaik notiek arī netiešs spiediens uz telekanālu īpašniekiem, kas varētu īstenoties to pašcenzūrā, jo viņi negrib naidoties ar reģionāļiem.
Paraugstunda tam bija šāda. Kad Reģionu partija bija opozīcijā, viņu pārstāve Anna Hermane, kas tagad ir Janukoviča administrācijas vadītāja vietniece, bija Vārda brīvības komitejas vadītāja. Tas ir, prezidenta Viktora Juščenko opozīcijai tika dota iespēja vadīt šo būtisko komiteju, bet, kad pašreizējā opozīcija saka: nu, iedodiet mums šo komiteju, tad Reģionu partija sadomā visādas atrunas. Gan jau beigās viņi piekāpsies, tomēr ne labprātīgi.
Kāds ir sabiedrības noskaņojums un attieksme pret Krievijas tiesību pagarināšanu uz Krimas karabāzi?
Ne velti Reģionu partija nākamo parlamenta sēdi pārcēlusi uz 11. maiju, jo 9. maija kontekstā varēs spēlēt uz attiecīgām lielas tautas daļas un kara veterānu jūtām. Kaut kādu politisko rosību tautā varam sagaidīt kaut kad pēc tam.
Vai parlamenta atlaišana, kas bija viena no Janukoviča priekšvēlēšanu prioritātēm, pašreizējos apstākļos Janukovičam būtu izdevīga?
Visticamāk, ne. Reģionu partija nevēlētos riskēt. Viņi ir dabūjuši kontroli, bet jaunu vēlēšanu rezultātā noteikti parādītos kaut kādi jauni politiskie spēlētāji, kas pašlaik ir atstumti, un ar tiem nāksies runāt. Skaidrs, ka pašreizējā diskreditētā parlamenta spīkera Vladimira Ļitvina tur noteikti nebūs. Kam reģionāļiem riskēt?
Cita lieta, ka arī opozīcijas situācija nav vienkārša, jo šobrīd viņi vēl ir varas partijas konkurentu lomā, par ko viņi nevar būt droši pēc ārkārtas vēlēšanām. Reģionu partija centīsies izmainīt Vēlēšanu likumu. Pašlaik Ukrainā ir proporcionālās vēlēšanas, bet reģionāļi centīsies ieviest mažoritāro komponenti, jo tieši mažoritārajos apgabalos ir visvieglāk savās interesēs izmantot administratīvos resursus, kas nu ir viņu rokās.
Vēl cits jautājums ir ne tikai par iespējamām ārpuskārtas parlamenta, bet arī par pašvaldību vēlēšanām, kas ir atliktas, un nav skaidrs, vai tās notiks rudenī vai tikai nākamajā pavasarī. Reģionāļiem gan vienu, gan otru vēlēšanu atlikšana ir izdevīga, jo viņi pašlaik cenšas iedibināt tā saukto varas vertikāli. Vēl viņiem tādas pilnībā nav. Pagaidām viņi ir ielikuši, kā mēs te sakām, «gubernatorus» - vietējo administrāciju vadītājus, bet tas ir tikai sākums. Kad šī varas vertikāle būs iedibināta, viņiem būs izdevīgi rīkot arī pašvaldību vēlēšanas.
Līdz šim Reģionu partija ir turējusies pie uzskatiem par parlamentāru republiku, bet tagad, dabūjot prezidenta varu, ir pilnīgi iespējams, ka Janukovičs arī konstitūcijas līmenī mēģinās vilkt segu uz savu pusi. Interesanti, ka tagad pat bez konstitūcijas maiņas mēs atgriežamies pie Leonīda Kučmas valdības modeļa. Jo Janukovičam jau ir viņam paklausīgs valdības vadītājs Mikola Azarovs un nekādas pārmaiņas nav vajadzīgas. Cita lieta, ja domā par nākotni: kas būs pēc pieciem gadiem, ja vien arī pa vidu nedarīsies bīstamas situācijas? Protams, ka Janukovičs gribēs nodrošināties un nostiprināt savas kā prezidenta pozīcijas, tomēr tam vajadzīgas arī vismaz 300 balsis parlamentā, kuru viņam pagaidām nav, un otrs - Ukrainas oligarhi negribēs pārlieku varas koncentrāciju Janukoviča vai kura katra cita rokās.
Kautiņš Augstākajā Radā līguma ar Krieviju ratifikācijas dienā vismaz no rietumnieku skatījuma jau nu arī bija kaut kas ārkārtējs. Grūti saprast, kā šie cilvēki pēc tam var kopā valsti vadīt.
Jums jau arī bija tāds deputāts Viktors Alksnis.
Tas gan bija sen.
Protams, bet bija, un viņš noteiktai Latvijas iedzīvotāju daļai bija nepieņemams, jo iestājas par Padomju Savienības uzturēšanu. Tā kā latviešu lasītājam varētu būt gan saprotams, kāds ir pretrunu līmenis ar šādiem cilvēkiem. Tas ir jautājums par Ukrainas valsts virzību un to, cik liela šeit būs Krievijas kontrole.
Vai Krimas nodošana Krievijas militāristiem tomēr nav pārlieku augsta cena par salīdzinoši lēto gāzi?
Protams, ka tā ir pārlieku augsta cena. Jautājums galvenokārt tomēr ir politisks - par Krievijas centieniem destabilizēt situāciju Krimā. Šis līgums ir arī pretrunā ar Ukrainas konstitūciju, kas noliedz citu zemju karaspēka izvietošanu. Viena lieta ir pārejas situācija 1996. gadā, bet šī jau ir pavisam cita lieta, kur «pagaidu» raksturs ir apšaubāms.
No ekonomiskās puses divdomīgi ir tas, ka maksa par gāzes tranzītu ir piesaistīta šai jauniegūtajai lētākajai cenai par gāzi. Jā, gāze maksās lētāk, bet kritīsies arī ienākumi no tranzīta. Interesants faktors ir arī tas, ka Ukraina līgumā ir palielinājusi iepērkamās gāzes apjomu. Laikā, kad Eiropa mēģina mazināt energoatkarību, mēs uz šīs adatas sēžamies tikai dziļāk. Tā kā atlaidi gāzei saukt par dāvaniņu ir pārspīlēti. Harkovas līguma galvenās sekas būs, ka Ukrainas un Krievijas attīstība turpmāk noritēs vienā virzienā.