Jau aiz muguras tas laiks, kad no četriem politiskajiem spēkiem sastāvošā alianse _Par eiropeisku integrāciju_ pēc uzvaras vēlēšanās bārstīja solījumus par vienotību, par viena kopēja prezidenta kandidāta izvirzīšanu nobalsošanai parlamentā. Tiktāl jau viss arī notika, kā solīts, - bija viens demokrātu kandidāts, taču komunistu boikota dēļ divos balsojumos parlamentā viņu neizdevās apstiprināt. Ieilgušo krīzi bija paredzēts uzveikt 5. septembra referendumā, kam sekotu parlamenta un prezidenta vēlēšanas novembra vidū.
Vēlēšanu tuvums kļuva par gana liktenīgu pārbaudi, ko nespēja izturēt Par eiropeisku integrāciju līderi. Aizmirsās vienošanās par kopējiem mērķiem, vienota kandidāta atbalstīšanu nākamajām vēlēšanām, un tā visa rezultātā pagalam nesekmējās ar koordinētu darbu referenduma organizēšanā. Paši demokrāti par šauri politiskām (ekonomiskām?) interesēm krietni tikuši sodīti, bet komunisti guvuši nelielu uzvaru, kas pagaidām gan nenozīmē viņu popularitātes pieaugumu.
Moldovai ir nepieciešama spēcīga un darboties griboša vara, kas vairākumam valsts iedzīvotāju varētu pārliecinoši apliecināt savu stratēģisko gribu kaut ko mainīt valsts dzīvē. Pasludinātajam mērķim - integrācijai ar Eiropu - vajadzīgs reāls piepildījums, lai tam beidzot spētu noticēt vairākums ekonomiskā pagrimuma apstākļos dzīvojošās un politiski sašķeltās Moldovas iedzīvotāju. Šo politisko gribu jāparāda arī tā saucamajam krieviski runājošajam Moldovas elektorātam. Jāpārliecina, ka eiropeiskais ceļš šos cilvēkus neapdraud, ka vienīgi tas var dot cerības uz cilvēka cienīgu nākotni. Turklāt ir vēsturiski un kulturāli atbilstošs ceļa virziens nabadzīgākajai Eiropas valstij Moldovai.