Kāds segums jēdzienam «trimda» jūsu uztverē ir šodien?
Latviešu trimda bija politiskā trimda. Kad Latvija atguva neatkarību, trimdas laiki beidzās. Tāpēc man šajā izlasē ir dzejoļi līdz 1991.gadam. Beigās vēl pieliku dzejoļus, kas iederējās, lai arī rakstīti vēlāk. Veltījumi mirušiem draugiem, kas man ir bijuši nozīmīgi. Grāmatai ir divi epilogi - Oda ELJAI (Eiropas latviešu jaunatnes apvienība - U.A.) un cikls Laiks trimdā. Tiklīdz Latvija atguva neatkarību, es vairs nelietoju jēdzienu «trimda». Politiskā trimda - tie ir cilvēki, kuri pret savu gribu ir bijuši spiesti atstāt dzimto zemi, ārzemēs viņi strādā, lai dzimtenē mainītu politiskos apstākļus. Viņu mērķis ir - tad, kad šie politiskie apstākļi būs mainījušies, atgriezties. Man nekad nepatika, ja teica - emigrācija. Tā ir pavisam cita opera.
Vai neesat uztvēris kā apgrūtinājumu, ka visas sarunas ar t.s. ārzemju latviešiem sākas ar izvaicāšanu par to, kas ir latvietis, kas ir latvietība, sarunas laikā nepaspējot painteresēties par pašu cilvēku? Jautājums radās no jūsu dzejas rin-das: «Es nenodarbojos ar latvietību, es nodarbojos ar dzīvi.»
Jā, jā. Tas bija toreiz, kad visi runāja par latvietības saglabāšanu - latvietība turp un latvietība - šurp. Man tas dažreiz likās bišķiņ smieklīgi. Kaut gan - var jau saprast, ka ārzemēs jāsaglabā latvietība… Bet es vienkārši dzīvoju, kā es dzīvoju. Arī literāri es vienmēr pastāvēju uz to, ka latviešu literatūra ir viena un nedalāma. Es nejutos trimdas literatūras pārstāvis. Es jutos, ka es darbojos latviešu literatūrā. Kā Veronika Strēlerte, Astrīde Ivaska, Olafs Stumbrs utt. Tāpat kā Imants Ziedonis, Māris Čaklais, Vizma Belševica. Likās, ka mūsu starpā bija solidaritāte. Tas, ko Čaklais sauc par pleca sajūtu. Tā es arī uztvēru un rīkojos. Man bija prieks dzirdēt, ka arī poļu Nobela prēmijas laureāts Česlavs Milošs teica: «Tas, ko es Kalifornijā rakstu, tā ir poļu literatūra.» Rainis rakstīja latviešu literatūru Šveicē. Īpaši šajos laikos runāt par ģeogrāfiskajiem jēdzieniem ir lieki. Tad jau varētu sākt analizēt, kā silguldieša Edvīna Raupa dzeja atšķiras no salaspilieša Knuta Skujenieka dzejas. Un tad teikt - redz, Siguldā raksta tā un Salaspilī raksta šitā...
Kā jūs pazīstat labu dzeju?
Tad es jūtu, it kā es tieku pacelts no zemes. Tā kā tāds iekšējs lifts. Kaut kas tāds notiek. Tad tā ir laba dzeja.
Krājuma ievadā jūs rakstāt, ka jums pietrūkst politiskā patosa latviešu dzejā. Vai dzejai jābūt kā biszālēm, kā rakstāt vienā dzejolī?
Nē, bet es domāju, ka dzeja var arī tāda būt. Tieši šajā laikā, kad visur ir ekonomiskā krīze. Šis ir tāds laiks, kad varētu rasties arī politiskā dzeja. Es nedomāju, ka tagad visiem pēkšņi jāsāk rakstīt politiskā dzeja, bet man patiktu lasīt foršus, varbūt jauna cilvēka bišķiņ agresīvus politiskus dzejoļus. Jaunībā nav tā atbildība par to, kas ir noticis. Ir nevainība, un var dragāt - ko jūs, veči, tur visu esat salaiduši dēlī, stulbeņi! Varbūt ne tik prasti, bet kaut kādā tādā foršā veidā.
Zviedrijā ir tādi dzejnieki?
Zviedrijā ir daži tādi, kas raksta par konkrētām politiskām lietām, izejot no savas ikdienas dzīves. Piemēram, viens pa naktīm strādā veco ļaužu mītnē. Tā nav tikai reportāžveida dzeja par to, kas tur notiek, bet tajā kontekstā rodas arī plašāki secinājumi par sabiedrību. Ir arī citi, kā viņus dēvē - ieceļotāji otrajā paaudzē, kas raksta dzeju repa stilā par to, kā viņi dzīvo tajās betona priekšpilsētās, arī par savu attieksmi pret zviedriem un berzi, kas pastāv.
Trimdas anatomija aptver 30 gadu periodu. Kā ir mainījusies jūsu izpratne par to, kas ir dzejas uzdevums?
Es vienmēr esmu bijis skeptisks pret tādiem lieliem vārdiem kā dzejas uzdevums. Es vienkārši rakstu to, kas man tai brīdī liekas svarīgs un kas manī rosina rakstīšanu. Es ceru, ka manā dzejā ir kāda virzība. Atkārtošanās ir mākslas nāve. Es arī daudz tulkoju un rīkoju latviešu literatūras prezentāciju Gēteborgas grāmatu gadatirgū, pēdējā laikā nav bijis daudz laika rakstīt dzeju. Bet kā Brodskis teica - dzīve vienmēr mēģina tevi aizvilināt no dzejas, bet tu kā dzejnieks vienmēr atradīsi ceļu atpakaļ.