«Rīgā šādam piedāvājumam ir vieta, šeit nāk un staigā cilvēki, viesojas tūristi,» saka Ž.Kupo. Atskatoties uz četru mēnešu darbu, viņš apgalvo, ka tas noritējis veiksmīgi, un rēķina, ka ik dienas kafejnīcā pārdod apmēram 75 autentiskus franču kruasānus. Francisku ēstuvju straujā dīgšana Rīgā viņu pārāk nesatrauc.
Latvijai - ko jauku
Ž.Kupo savā amatā strādājis vairāk nekā 20 gadu - visu mūžu. Viņam piederējis bizness gan Francijā, gan Marokā, kur aizvadīti septiņi gadi, gan Ukrainā un Igaunijā un pat saldējuma tirgotava Džakartā Indonēzijā. «Ne visas pilsētas ir tik jaukas kā Rīga - šī ir interesanta vieta. Rīga ir Eiropas valsts - lai arī šeit nav tāpat kā Francijā, šeit ir atvērta kultūra,» uzskata Ž.Kupo.
«Galvenais - ir labi jāpārzina tas, ko tu dari. Es to labi pārzinu, un arī Ilze pārzina,» saka francūzis. Ar Ilzi viņi satikušies pirms pieciem gadiem Gērnsijas salā. Ilze, kurai šis ir pirmais šāda veida bizness, nolēmusi, ka vēlas atgriezties Latvijā. «Bet ne ar tukšām rokām - gribējās atvest uz Latviju kaut ko jauku,» saka uzņēmēja. Ilze atzīst - viņai projektu daļēji ietekmējušas arī patriotiskas jūtas, taču arī bez tā viņa Latvijā saredz labākas iespējas attīstīt biznesu nekā Gērnsijas salā un citviet.
Tic darbam
Latvijā pāris ieradies pērn jūnijā un tad arī sācis attīstīt kafejnīcas ideju. Uz jautājumu, cik projektā ieguldīts, viņi nevēlas atbildēt - pašu ieguldītais darbs tik un tā naudā neesot izmērāms.
Par pārtikas uzņēmumiem noteikto prasību izpildīšanu un administratīvo lietu kārtošanu Ž.Kupo nosaka: «Jābūt ļoti zen.» Viņš tūdaļ arī piebilst - ar to jāsaskaras visās pasaules valstīs, un Latvija šajā ziņā neesot ne pati labākā, ne arī pati sliktākā. Ekonomiskā krīze pāri nebiedē. Ž.Kupo uzsver - vienīgais veids, kā pret to cīnīties, ir kaut ko darīt. «Jāstrādā,» saka Ž.Kupo. «Ja bizness nebūs veiksmīgs, vērsim ciet,» saka uzņēmējs. Ja veiksies labi, darbību varētu paplašināt. Uzņēmēji atzīst, ka telpas kafejnīcai Vecrīgā izdevies atrast par izdevīgu cenu, ņemot vērā patlaban zemās īres maksas. Interjeru pilnībā izstrādājusi Ilze - pati arī sienas krāsojusi. Interjera dizaina jomā šis ir viņas pirmais projekts. Pēc profesijas viņa ir ādas apstrādes māksliniece, un Ž.Kupo piebilst - ieklausoties uzskatā, ka katram jādara tas, ko viņš vislabāk pārzina, Ilzei kādu dienu būtu jāizveido savs ādas aksesuāru bizness.
Konkurenti neinteresē
Ž.Kupo uzsver, ka Boulangerie Bounjour nav izveidota, lai cīnītos ar citiem, tā vienkārši piedāvā savu produktu. «Pie citiem neesam gājuši un neesam skatījušies, ko viņi piedāvā,» vaicāts par konkurenci, saka Ž.Kupo. «Es ticu, ka labam franču produktam šeit ir vieta.» Boulangerie Bonjour esot labos draugos arī ar franču maiznīcu otrpus Vecrīgai - labprāt viens pie otra viesojoties un labprāt nogaršojot viens otra produktu. Ž.Kupo stāsta, ka viņš esot meistars smalku cukura gardumu gatavošanā, taču tiem viņš Latvijā pieprasījumu patlaban neredzot. Pagaidām apmeklētāji visvairāk iecienījuši franču sīpolu zupu un kruasānus ar mandelēm. Visi īsti franciskie produkti gatavoti no Latvijas izejvielām.
Pēc sīpolu zupas
Klientiem durvis Boulangerie Bonjour vēra pērnā gada oktobrī. Par apmeklējumu nevarot sūdzēties - nākot gan tūristi, gan deputāti no Saeimas, un gadoties redzēt «visādus interesantus cilvēkus». To apliecina arī apmeklētāju čalas apņēmīgo uzņēmēju stāsta fonā vēlā darbdienas priekšpusdienā. Abi kafejnīcas īpašnieki joprojām ir arī galvenie uzņēmuma darbinieki - tagad gan darbā pieņemtas vēl divas viesmīles un divi virtuves palīgi. Ž.Kupo stāsta, ka uz darbu dodas piecos no rīta, pēc tam deviņos atved uz darbu Ilzi. Mājās abi dodas deviņos vakarā. Boulangerie Bonjour ir viena no nedaudzajām vietām, kas Vecrīgā darbu sāk septiņos no rīta, un tādā agrumā te iegriežas daudzi. Sākoties vasaras sezonai, esot plānots strādāt līdz pat vēlam vakaram.
Pirmajos četros mēnešos kafejnīcai esot uzradušies arī pastāvīgie apmeklētāji - tādi, kurus ieraugot varot sākt gatavot pasūtījumu, jo tas jau labi zināms. «Uz šādiem klientiem mēs arī orientējamies - uz tiem, kuriem patiks mūsu produkts un kuri šeit atgriezīsies,» saka Ž. Kupo.