Dīvaini: tik ilgi dzīvodami blakus Krievijai, mēs, šķiet, esam pārsteigti, uz ko šī valsts ir spējīga, un nu nezinām, kā reaģēt. No vienas puses, tiek vīstītas dūrītes un runāts par Krievijas televīzijas kanālu «izslēgšanu» Latvijas teritorijā, no otras puses, valdības locekļi publiski pavēsta, ka ekonomiskās sankcijas pret Krieviju esot «ļoti nevēlamas». Tas nav pārmetums satiksmes ministram - būtu dīvaini, ja Matīss priecātos par kritumu viņa vadītajā nozarē. Runa ir par to, ka par tik ciešas ekonomiskās sasaistes ar Krieviju riskiem runāts jau gadiem, bet nu izrādās, ka praktiska rīcība šīm runām nav sekojusi. Un nu esam izcili muļķīgajā situācijā, kad nereaģēt uz Kremļa nelietībām it kā nevar, bet pilnīgi saprotami negribas arī piedzīvot bezdarba līmeņa kāpumu.
Glupākais ir tas, ka paši vien esam vainīgi (ja neskaita iespējamu sūrošanos par Latvijas ģeopolitisko novietojumu). Gadiem ilgi daudzu pašmāju gudrinieku attieksme pret Rail Baltica projektu bija vīzdegunīga atgādināšana, ka mums kravu pietiek «austrumi-rietumi» virzienā, attiecīgi nekādi «ziemeļi-dienvidi» nav nepieciešami. Gadiem ilgi jebkādas reformas enerģētikā, kas būtu vērstas uz piegāžu dažādošanu, tika izsmietas, piesaucot Krievijas pragmatiskumu tās ārpolitikā un aicinot necelt paniku. Gadiem ilgi jūsmots par peļņas iespējām, ko dodot Latvijas ģeogrāfiskais novietojums, ignorējot, ka šim novietojumam ir arī trūkumi. Samācījušies brīnišķīgo atziņu «nauda nesmird», piemirsām, ka mazu valstu gadījumā tas nav tik vienkārši. Šai tuvredzīgajai politikai, kā teica klasiķis, ir vārdi un uzvārdi. Un to salasās tik daudz, ka pieklājīgāk būtu, ja mūsu labieši vismaz tagad atturētos no vīrišķīgu seju rādīšanas un solījumiem drošu roku izvadīt dzimteni caur tuvākajos mēnešos gaidāmajām krācēm. Vienkārši paklusējiet, lūdzu.
Šīs kļūdas nav izlabojamas nedz mēneša, nedz gada laikā. Līdz ar to šobrīd iznākums ir skaidrs: vai nu mēs zaudēsim naudu, vai arī morālas tiesības vāvuļot par Kremļa politikas impēriskumu. Tomēr mēs vismaz varam beidzot nopietni kā ekonomiskās politikas prioritāti izvirzīt atkarības no Krievijas mazināšanu, mazāk rakstīt koncepcijas par visu iespējamo uz pasaules, bet mierīgi un reālistiski nofiksēt, kas darāms, lai pēc 3-5 gadiem šādas pazemojošas situācijas nebūtu. Mēs neesam vienīgā zeme ar pārliecīgu ekonomisku atkarību no kādas citas valsts, un ir piemēri, kad to izdevies mazināt (starp citu, nav runa tikai par atkarību no Krievijas). Neapstrīdot Ukrainas notikumu kontekstā izskanošos aicinājumus vairāk līdzekļu veltīt valsts militārajai varēšanai, svarīgi neaizmirst, ka ekonomiskā drošība arī ir būtiska drošības jēdziena sastāvdaļa. Drošība nenozīmē bravūrīgu bļaustīšanos, ekonomikas diversificēšana nenozīmē populistiskus solījumus. Šis ir vēlēšanu gads. Aicinājums partijām nevis izmantot Ukrainas traģēdiju tukšvārdīgiem savstarpējiem apvainojumiem, bet kā stimulu - diemžēl ļoti nepatīkamu - ekonomiskiem priekšlikumiem.