Vecāku rokās - to attīstīt, veicinot mazuļa radošumu, kas izpaudīsies arī citās dzīves jomās, vai apslāpēt. Tas, kurš strādā ar savām rokām, ir strādnieks. Tas, kurš strādā ar savām rokām un savu galvu, ir amatnieks. Tas, kurš strādā ar savām rokām, savu galvu un savu sirdi, ir mākslinieks, esot teicis Asīzes Francisks - domātājs, Franciskāņu ordeņa izveidotājs XII gadsimtā. Viņam jāpiekrīt, domājot par mākslas lomu bērna attīstībā, tomēr - kā saprast, vai atvasei piemīt talants vai tomēr ne? Vai varbūt mākslinieka spējas ir katram bērnam? Kad, kur un kā tās pamanīt un attīstīt? MiniDiena noskaidro sarunā ar Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas vadītāju mākslinieku Jāni Anmani, kurš pedagoga darbā aizvadījis jau četrdesmit piecus gadus.
Kādā krāsā ir zāle?
Katrs bērns ir personība, un viņam vajadzīga radoša pieeja, uzskata J. Anmanis: «Strādājot ar bērnu, jāņem vērā viņa individualitāte, daudz kas mazajā personībā atkarīgs no tādām sīkām niansēm kā Latvijas reģions, no kura viņš nāk, pilsētas vai laukiem un kultūras pieredzes, valodas, izloksnes - tas viss ietekmē prātu, apziņu, emocionalitāti. Svarīga ir apkārtne, vide, kādā bērns dzīvo, tāpēc, mammas, ja gribat, lai bērns ir māksliniecisks, iepazīstiniet viņu ar mākslu, vediet uz muzejiem, izstādēm, aplūkojiet skaistas lietas, mudiniet pievērst uzmanību skaistajam, kas ir kā cilvēka radīts, tā dabā sastopams.» Māksla veicina radīt, domāt nevis standarta izpratnē, bet meklējot jaunus risinājumus, tāpēc radošums noder gan biznesā, gan zinātnē. Kādā krāsā ir zāle? Šķietami vienkāršs jautājums ar skaidru atbildi - zaļa. Bet, ieskatoties vienā krāsā, redzot, kā spēlējas gaisma un ēnas, atklājas daudzveidīga palete. Šādi atklājumi, kaut šķietami sīki, rada prieku, un kautrīgiem, par sevi nepārliecinātiem bērniem, kas baidās kļūdīties, ir svarīgi atrast sevī šo vieglumu. Tādēļ mākslinieka mudinājums ir ieteikt kautrīgajiem, biklajiem šo to darīt nepareizi, piemēram, zaļas zāles vietā uzgleznot oranžu, spēlēties ar plaknēm, proporcijām, nebūt tik nopietniem, un tas viņus atraisa, ielīksmo, ļauj atrast jaunus skatpunktus.
Talants vai prasme
«Bērnam jādod sajūta, ka viņš ir talants, ka viņš spēj radīt ko vērtīgu. Iespējams uztrenēt roku un zīmēt ļoti tehniski pareizi, proporcionāli ir gandrīz jebkuram, taču mazam bērnam jāļauj izpausties spontāni. Mēs varam palīdzēt, pastāstot, kā kaut ko izdarīt tīri praktiski - kā saslapināt lapu akvarelim, kā sajaukt krāsas kaut kādās proporcijās, bet toņu paletes izvēlei un kompozīcijai jāpaliek mazā mākslinieka ziņā,» saka J. Anmanis. Daudzas mammas kā pirmo darbiņu ar krāsām vai zīmuļiem mazajam piedāvā izkrāsojamās grāmatiņas ar gatavām kontūrām, taču gatavie šabloni bremzē individuālo redzējumu par lietām. Ir iespējams proporcionāli pareizi uzzīmēt, piemēram, kaķi, taču sajūtu pārnešanas ziņā mēs katrs dzīvnieku redzam pavisam citādi, līdz ar to arī atveidojums ir unikāls. Veids, kādā bērns sevi izsaka caur mākslas darbiem (un patiesībā jebkurš, arī pieaudzis cilvēks), līdzinās individuālai valodai, kas atspoguļo viņa komunikāciju un mijiedarbību ar pasauli. Katrs bērns ir radošs, bet ne katrs kļūst par izcilu mākslinieku, taču tieksme atveidot gan savas izjūtas, gan apkārtējo vidi veicina vērīgumu, koncentrēšanos un spēju noformulēt savu viedokli. Kaut reizēm vecākiem mazuļa darbiņš var šķist abstraktās mākslas paraugs, lūgts to nokomentēt, bērns parasti ļoti skaidri un loģiski spēj izstāstīt, ko ir vēlējies atainot. Jānis Anmanis atklāj, ka jau piecpadsmit gadu bērni no Bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas piedalās Taivānas mākslas olimpiādē līdzās mazajiem talantiem no visas pasaules un ir ieguvuši arī godalgotas vietas. «Esmu pret vienotu un konkrētu metodi, skatos uz katru mazuli individuāli, tāpēc nevaru pateikt gatavu recepti, kā no divgadnieka radošā gara izveidot lielu talantu. Esmu par brīvības sajūtas atraisīšanu. Nodarbības vadot, mēdzu jokot, ampelēties, piemēram, pārģērbjoties kostīmos, liekot galvā dīvainas cepures. Izstādes un plenērus veidojam ne tikai kā gleznu skates, bet rīkojam veselas performances - uzvedumus ar dziesmām, dejām, teātri, scenogrāfiju, video. Tas iepriecina bērnus un patīk vecākiem. Nelieku neko darīt tā, kā ir pareizi, bet ļauju improvizēt un meklēt savu rokrakstu,» atklāj mākslinieks. Un iesaka - sākot jau no mazuļa pirmajām apzinātajām izpausmēm mākslā, kas parasti sākas jau ap divu gadu vecumu, viņa darbiņus atlasīt un eksponēt, vērojot izaugsmi un mudinot bērnu lepoties ar paveikto: «Atvēliet mājās vienu sienu saviem mazajiem māksliniekiem!»
Materiāls nosaka sajūtas
Ikvienu lietu vajag darīt, radīt ar prieku - uzskata J. Anmanis. Tajā pašā laikā zīmēšana, gleznošana ir veids, kādā izpaust dažādas emocijas un darbošanās gaitā no tām atbrīvoties. Arī no izmantota materiāla ir daudz kas atkarīgs - vai bērns glezno ar akvareli, pirkstiņkrāsām, vaska krītiem vai mīca mālu. Māls palīdz atbrīvoties no spriedzes, dusmām, kautrīgam mazulim jāmēģina zīmēt ar košiem, sedzošiem materiāliem - eļļas, pasteļa krītiem, krāsainiem zīmuļiem, turklāt jādara tas «nepareizi» - rozā zilonis, zaļas debesis un tā tālāk. Akvarelim ir relaksējošs efekts, turklāt krāsas plūdināšana daudz ko atklāj par fiziku, bērnam top skaidrs, ka nebūs konkrētu, kontrastainu, šauru līniju. Sākot apgūt pirmos soļus mākslas pasaulē, darbojas princips - mazāk ir labāk, tas nozīmē, ka nav nepieciešams nekas vairāk kā pamatkrāsas - zaļā, zilā, dzeltenā un sarkanā. Vēlāk tam var pievienot citus, vēlams, dabiskus toņus, nevis elektro indīgos. Pēc mīļāko krāsu izvēles gan nevajadzētu analizēt bērnu zīmējumus, jo to izvēle ir subjektīva un ne vienmēr liecina par emocionālo stāvokli, ja gribas zīmējumus tulkot, jāņem vērā kā kompozīcijas, tā krāsu aspekti un notiekošais bērna dzīvē. Piemēram, valdorfpedagoģe Hildegarde Šteina ir veikusi pētījumu, kas apkopots grāmatā Zīmes no citurienes, un atklāj, kā zīmējumos atklājas tas, kas notiek ar bērnu gan fiziski, gan garīgi. Piemēram, tad, kad gatavojas mainīties zobiņi, bildēs parādās visādi asumiņi, spicumiņi - gan māju jumti, gan sētiņas, gan zāģzobaini raksti. Mazo mākslinieku materiālus vajadzētu izvēlēties dabiskos - veidošanai - bišu vasku, kam turklāt ir burvīga medaina smarža, mālu, zīmēšanai - vaska krītiņus vai eko marķējuma zīmuļus, līdzīgi ir arī ar krāsām. Kā pirmās vislabāk piedāvāt pirkstiņkrāsas jau aptuveni pusotru gadu vecam bērnam, bet vēlāk iepazīstināt ar akvareli. Lai papīrs un otas būtu kvalitatīvi, ieteicams tos pirkt mākslinieku preču veikalos.