Tālāk viss var notikt kā dzīvē - metra vai divu attālumā no dziedošā ugunskrupja turpat dīķītī snaikstās ne visai drosmīgi mazāki ugunskrupji, kuri pat nedzied. Iespējams, tieši viņi pusceļā pie dziedātāja notver mātīti. Viņa apjūk, neapzinās, ka dziedātājs bijis cits, un ugunskrupītis jau viņu satvēris mīlas tvērienā. Mātīte viņu nes uz muguras, un viņš no viņas, iespējams, neatlaistos arī tad, ja piepeši kāds plēsīgs putns noknābtu pusi muguras. «Filosofi ilgi domā, kāds ir galvenais cilvēka uzdevums, bet biologi to zina - nodot savus gēnus nākamajai paaudzei un pēc iespējas nodrošināt, lai genotips izdzīvotu,» saka zoologs Mihails Pupiņš, Latgales zoodārza direktors. Latvijas retuma un lepnuma sarkanvēdera ugunskrupja pirmo dziesmu viņš jau šopavasar dzirdējis, arī pašu dziedātāju redzējis. Tomēr izdzīvojuši - zoologs priecājas.
Dāņi vēlas apdāvināt
«Tie mums bija ļoti lieli prieki,» par atkalredzēšanos ar ugunskrupi saka Mihails Pupiņš un viņa sieva zooloģe Aija Pupiņa. «Sapratām, ka viss ir kārtībā, neskatoties uz to, ka šī ziema bija ļoti barga un abinieku mirstība šoziem varētu būt bijusi ārkārtīgi liela.» Gadu desmitiem ilgi Latvijā uzskaitīto ugunskrupju skaits bija ap desmit dziedošiem tēviņiem Daugavpils rajonā un septiņiem tēviņiem Bauskas rajonā, mātīšu skaits varēja būt tikpat liels. 2006. gadā Latvijas Vides aizsardzības fonda finansētā projektā Mihails kopā ar Aiju uzskaitīja jau ap 70 dziedoņiem, pērn jau ap 370. Skaits ļoti audzis, jo ugunskrupjus lutināja vairākas siltas ziemas. Tiesa, cik uz zemes ziemojošos ugunskrupjus būs no sasalšanas pasargājusi pēdējā bargā ziema, pagaidām nav zināms.
Sarkanvēdera ugunskrupji ir vienīgās vardes, kuru vēderus klāj izteiksmīgi sarkani plankumi. Ugunskrupju dzīvesvietas - dīķīši - nereti atrodas mežmalas piesaulītē vai ganībās. Dīķī nedrīkst atrasties zivis, jo tās ēd ugunskrupju kurkuļus. Pupiņam zvanījuši vairāki lauku cilvēki, piedāvājuši palīdzību ugunskrupju saglabāšanā. Jautājuši - kādi dīķi krupītim vajadzīgi. «Sakām - lēzeniem krastiem, bez zivīm, aizauguši ar ūdensaugiem, saulē dīķim jāiesilst,» paskaidro Pupiņš. Latvijā lielākā daļa ugunskrupju atrasta Daugavpils rajona Demenes pagastā, tādēļ Pupiņš ļoti cer, ka izdosies šai teritorijai iegūt Eiropas nozīmes aizsargājamas dabas teritorijas Natura 2000 statusu.
«Nevajag domāt, ka ugunskrupis ir tikai Latvijas līmeņa dzīvnieks. Eiropa - Dānija, Vācija, Polija - ļoti interesējas, kā veicas mūsu ugunskrupjiem, jo mēs esam vistālāk uz ziemeļiem,» skaidro pētnieks. Drīzumā Latviju varētu apmeklēt Eiropā pazīstams dāņu zoologs Maikls Jorgensens, kurš vēlas Latvijai uzdāvināt speciālu inkubatoru ugunskrupju kurkuļu audzēšanai. «Tas ir viņa izgudrojums,» saka Pupiņš. Šis inkubators ir pārvietojams akvārijs, kas darbojas ar saules baterijām, to varēšot nolikt pie dīķa, lai automatizēti audzētu kurkuļus.
Vienam «grebene», otrs zils
Mihails Pupiņš lūdz lasītājiem pateikt, ka jau sācies varžu nārsts, tādēļ autobraucējiem uz ceļiem jābūt ļoti uzmanīgiem. Lūgums ir tomēr apbraukt dīķu virzienā pāri ceļiem ceļojošās varžu svītras, kur ierindā var būt simti vai par tūkstoši varžu.
Zoologs aicina doties dabā, jo tagad ir īstais laiks klausīties varžu dziesmās un vardes var arī pamanīt. «Tās ir primitīvas, bet ļoti senas un īstas Latvijas skaņas,» viņš saka. Var arī redzēt neparastus ietērpus. Piemēram, purva varžu tēviņi nārsta laikā «pārģērbjas» debesu zilā krāsā. «Cilvēki man zvanījuši - zilas vardes sēž peļķē, vai Latvijā nav radiācija? Patiesībā tie ir laimīgi tēviņi, kuri cenšas pievērst mātīšu uzmanību,» saka M. Pupiņš.
Izskats nārsta laikā ļoti mainās arī citam abiniekam - lielajam tritonam, viņam uz muguras izaug koša spura, ar kuru viņš var dižoties mātītes priekšā. «Tēviņš izskatās kā pūķis. Ja ilgāk pasēž krastā, tad, iespējams, tritons arī uzpeldēs,» saka Pupiņš. Tritons gan nedzied. «Dzied tie abinieki, kuriem nav astes, laikam aste tomēr traucē dziesmai,» saka zoologs.
Abinieku pētnieki Pupiņi aicina ziņot, ja dabā dzirdēti vai novēroti ugunskrupji, kā arī kokvardes - mazas, zaļas vardītes ar lipīgām kājiņām, ar kurām tās pielīp koku lapām. Trešais abinieks, par kuru jāziņo, ir salamandra - liels, melns tritons ar lieliem dzelteniem vai oranžiem plankumiem uz muguras. Lai arī salamandra nav Latvijas faunai piederīga, tā vairāku desmitu gadu laikā Latvijā novērota piecas reizes. «Ja nu tomēr,» pasmaida Mihails Pupiņš. Viņa telefona numurs: 29621191.