Dekadentu idejiskais virzītājs
Lai arī Eglītis ir sarakstījis daudz publicētu un nepublicētu darbu, tie nav pārdzīvojuši savu laiku un mūsdienās uzlūkojami drīzāk par kultūrvēsturiskiem izklaides objektiem - dekadences perioda vainagojums dzejoļu krājumā Elēģijas (1907) mūsdienās izskatās pēc savdabīga protodadaisma, kas piebārstīts svešvārdiem, aloģiskiem tēliem un uzpūstu pirmatklājēja patosu. Arī Eglīša romāni, kuri savulaik ne vienu reizi vien izraisīja skandālu, jo tajos pārāk atklāti bija attēlota rakstnieka laikabiedru privātā dzīve, atkārtotus izdevumus mūsdienās nav piedzīvojuši (Eglīša daiļrade visai skopā atlasē apkopota V. Vāveres sastādītajā Izlasē, 2004).
V. Vāvere izstāsta Eglīša biogrāfiju, talkā ņemdama gan vēsturiskas liecības, gan viņa literāro darbu autobiogrāfiskos motīvus. Un šī biogrāfija ir ārkārtīgi interesanta - Eglītis visu XX gadsimta pirmo pusi gribot negribot piedalījies visos Latvijas vēsturei un kultūrai svarīgajos sabiedriski politiskajos notikumos. Gadsimta sākumā, ieguvis labu izglītību Vitebskas pareizticīgo seminārā un Penzas mākslas skolā, viņš draudzējas ar krievu sudraba laikmeta rakstniekiem (par to 2002. gadā V. Vāvere kopā ar Ludmilu Sproģi publicējusi monogrāfiju) un ir galvenais latviešu dekadentu idejiskais virzītājs, taču drīz pievēršas jaunklasicisma propagandai. Pirmā pasaules kara laikā atradies Krievijā, jaunajā Latvijas Republikā viņš pulcē ap sevi jaunos autorus laikraksta Latvijas Kareivis literārajās lappusēs, kļūst par iecienītu skolotāju Rīgā un jaunsaimnieku Inciemā, vēlāk pievēršas dievturībai un mūža nogalē raksta slavinošus darbus visiem režīmiem, kuri valda Latvijā.
Arī viņa radu un draugu saraksts ir ļoti iespaidīgs - XX gadsimta sākumā viņa talantu sveic Rūdolfs Blaumanis un Andrievs Niedra, vēlāk viņa draugi ir dzejnieki Edvarts Virza un Valdemārs Dambergs, kā arī krievu simbolists Aleksejs Remizovs. Laulībā ar gaišmataino dekadentu pielūgto Mariju piedzimst divi dēli - vēlākais slavenais prozaiķis un dramaturgs Anšlavs un pēckara dāmu siržu lauzējs Vidvuds (dzejnieču M. Ķempes un M. Bendrupes mīlas vēstules viņam apkopotas atsevišķā grāmatā 2008. gadā). Pēc Marijas nāves Eglītis apprecas ar gleznotāju un literāti Hildu Vīku, ir ģimeniski sirsnīgs pret Anšlava dzīvesbiedri gleznotāju Veroniku Janelsiņu. Un, kā vēsta atsevišķa grāmatas nodaļa par Eglīša attiecībām ar Raini, arī ar šo dižgaru viņš pavadījis stundas nopietnās pārrunās.
Taču uzskaitīt šos faktus nozīmē nepateikt par grāmatu neko - tās intriga meklējama apstāklī, ka Eglīša personība ir, maigi sakot, visai savdabīga. Spriediet paši: viņš, lieki nenomocīdamies kompleksos, visu mūžu sevi uzskatījis par Gētem, Šilleram un Puškinam līdzvērtīgu personu, kurai latviešu literatūrā varētu līdzināties vienīgi Rainis. Visi, kas nenovērtē viņa ģeniālo personu un izcilos darbus, automātiski tiek ieskaitīti neliešu un nodevēju kategorijā - Eglīša prasme sanīsties ar jebkuru, pat saviem labākajiem draugiem un atbalstītājiem, ir patiešām fenomenāla. Tā kā viņa darbi laikabiedriem nereti likās kuriozi un nelietojami, nav brīnums, ka viņa attieksme svārstījās no labvēlīga pārākuma līdz sapīkumam un mēģinājumiem savus agrākos domubiedrus publiski aizskart.
Gavilē par ebreju iznīcināšanu
Eglīša attiecības ar laikmeta ideoloģiskajām svārstībām ir visai nožēlojamas - V. Vāvere rāda, ka viņš mēģinājis sevi «iecelt saulītē» ar slavinošiem dzejoļiem gan Ulmaņa režīma laikā («Mums radies vadonis, kas cēls un spēcīgs/Gan izskatā, gan dzīves gara pilns»), gan 1940. gadā pēc Latvijas okupācijas («Pret dievu, ķēniņiem un likumīgām varām/Nu strādnieks bezbailīgs un zemnieks iet..»), gan nacistiskās Vācijas okupācijas gados (slavinoši panti par Hitlera drosmi un gudrību). Tiesa, viņa tēlu tobrīd apvij tik daudz skandālu un dīvainību, ka visas šīs varas izvēlas Eglīti atgrūst, nevis izmantot viņa pakalpojumus. Arī viņš pats, neguvis cerēto atzinību, atsalst pret attiecīgo varu un vēlāk ir gatavs sveikt nākamo.
Tomēr nepatīkamākā lieta, ko grāmatā vairākkārt min V. Vāvere, ir krasi antisemītiskie uzskati, kas, cik noprotams, pavada Eglīti jau no jaunības. Gadsimta sākumā vienu otru zobgalību par «žīdiem» vēl varētu iztēlot par samērā nevainīgu, taču 40. gados rakstītā nepublicētā poēma Jaunā Eiropa, kurā Eglītis visrupjākajā veidā gavilē par ebreju masveida iznīcināšanu, liek šaubīties ne tikai par jebkādu literāro un cilvēcisko ētisko vērtību izpratni, bet arī par rakstnieka veselo saprātu.
Noprotams, ka Eglīti pastāvīgi nodarbinājusi viņa «vieta literatūrā», tīksmināšanās ap iedomāto ģēnija statusu un sasikšņoto pantu «formas pilnību». V. Vāvere uzrakstījusi detalizētu un aizraujošu monogrāfiju par vienu no latviešu literatūras antivaroņiem, kuri piesaista galvenokārt ar savām dīvainībām un nejēdzībām. Grāmatas varonis Viktors Eglītis ir krietni interesantāks par rakstnieku Viktoru Eglīti.