Reflektantu nepietiekamā sagatavotība šajos priekšmetos augstskolās ir viena no lielākajām problēmām, tāpēc inženierzinātņu studijām atvēlētās daudzās budžeta vietas līdz šim aizpildītas gandrīz bez konkursa, lai gan pēdējos gados šīs jomas studentu kļūst vairāk. Nozares eksperti cer, ka līdz ar obligātā centralizētā matemātikas eksāmena ieviešanu situācija uzlabosies. Inženieri Latvijā strauji noveco, un pieprasījums pēc «jaunām asinīm» šajā jomā ir liels - arī par spīti pašreizējai ekonomikas buksēšanai.
Trūkst mērķtiecības
Lielais budžeta vietu skaits kārdina, un daudzi inženierzinātņu studiju programmās iestājas, to vilināti, nevis vēloties apgūt jomu, kas saista, norāda Roberts Dlohi, nestandarta mašīnbūves uzņēmuma SIA Peruza valdes loceklis. Liela daļa arī atbirst jau 1.kursā, jo pat daudzi no tiem, kurus saista eksaktā pasaule, bieži vien nav gatavi smagajām studijām. Kvalitatīvi speciālisti tomēr var iznākt gan no tiem, kas apzinās izvēlētās jomas grūtumus, gan no tiem, kas neapjauš, uz ko iet. Kā daudzviet, arī šeit izšķiroša ir paša topošā inženiera attieksme. «Neko nevar iemācīt, var tikai iemācīties,» saka R.Dlohi.
Jaunie speciālisti ir darbīgi, zinātkāri, gatavi uzdrīkstēties, tomēr viņiem pietrūkst mērķtiecības, jo nav skaidras vīzijas par savu profesionālo nākotni, novērojusi būvkompānijas LEC Personāldaļas vadītāja Iveta Krastiņa. Par to būtu jādomā gan pašiem jauniešiem, gan valsts līmenī, jo labākas perspektīvas jaunie speciālisti var saskatīt arī citās valstīs. «Salīdzinot ar ārzemju studentiem, kuri studijas vairāk uztver kā pilnveidošanos, mūsējiem dzīve diktē noteikumus - iespējami ātrāk jāsāk pelnīt. Iespējams, tāpēc pirms kāda laika vairāk bija būvmateriālu pārdevēju nekā būvdarbu vadītāju,» saka I.Krastiņa.
Latvijā inženierzinātņu studiju piedāvājums ir visai plašs (īpaši RTU un LLU), tomēr lielākoties speciālisti daudzām nozarēm tiek gatavoti tikai vienā vai pāris augstskolās. Ir arī nozares, kurās izglītību mūsu valstī iegūt nevar. Tā, piemēram, Latvijā nekļūsi par mobilo telekomunikāciju speciālistu, un jaunajiem telekomunikāciju inženieriem pirms darba sākšanas nepieciešama īpaša apmācība uzņēmumā, norāda LMT personāla vadības direktore Žozita Beresņeva. Trūkst arī augstākā līmeņa dzelzceļa inženieru un iespēju par tādiem kļūt, tāpēc daudzi dodas studēt, piemēram, uz Krieviju, stāsta Latvijas dzelzceļa personāla direktora pienākumu izpildītājs Edgars Elksnis. Viņaprāt, labākie šīs jomas inženieri gan izveidojas no dzelzceļa transporta vidējo profesionālo skolu beidzējiem, kas diezgan agri nonāk saskarē ar nozares praktisko pusi.
Tehnika plus pasniedzēji
Inženieru darba devēji atzīst, ka, vērtējot jaunos speciālistus, nav daudz iespēju salīdzināt dažādu augstskolu sniegto izglītību, tāpēc galvenais kritērijs ir potenciālā darbinieka praktiskās iemaņas un motivācija. Jaunie ir labi sagatavoti teorijā, taču ar robiem prasmēs izmantot jaunākās tehnoloģijas, jo tās nav pieejamas augstskolās. Inženierzinātnēs augstskolu tehniskais aprīkojums ir viens no galvenajiem stūrakmeņiem, taču, par spīti pēdējo gadu uzlabojumiem, tas joprojām nav pirmā svaiguma, savukārt sagādāto jauno iekārtu izmantošana nav pietiekami efektīva, jo augstskolas ir sadrumstalotas institūtos bez vienotas stratēģijas, uzskata R.Dlohi, šī iemesla dēļ iesakot izmantot iespējas pastudēt ārzemēs.
Eksperti atzīst, ka augstskolām studentos vajadzētu attīstīt arī plašāku izpratni par ekonomiskajiem jautājumiem. Piemēram, kokrūpniecībā, ko Latvijā lielākoties pārstāv mazi un vidēji uzņēmumi, šādas prasmes atvieglo darbu gan darba devējam, gan pašam inženierim, uzsver Jolanta Medne, a/s Latvijas finieris preses sekretāre. Topošajiem inženieriem jāiemāca, kā ekonomiski pamatot atklājuma, inovatīva produkta vai tehnoloģijas dzīvotspēju, ir pārliecināta arī Latvijas Darba devēju konfederācijas izglītības un nodarbinātības eksperte Ilona Kiukucāne. E.Elksnis no Latvijas dzelzceļa uzskata, ka vairāk uzmanības augstskolās jāpievērš inženieru datorprogrammu apguvei un studentu pētījumu kvalitātei, savukārt I.Krastiņa no LEC iesaka izvērtēt, cik lietderīgas inženierzinātņu jomā ir akadēmiskās studijas.
Praktisko nodarbību un prakšu īpatsvars līdz ar tehniskā aprīkojuma kvalitāti ir galvenie kritēriji, pēc kā izvēlēties skolu, kur studēt inženierzinātnes, taču tikpat svarīgi šajā jomā ir harismātiski pasniedzēji, kas, R.Dlohi vārdiem, «prot parādīt, kur mājas mikserī atrodams teorētiskās mehānikas vienādojums». E.Elksnis mācībspēku augsto kompetenci, entuziasmu, prasīgumu sauc par tehnisko augstskolu plusu, taču norāda, ka arī pasniedzēju kontingentā trūkst jauno. Vairāki citi eksperti atzīst, ka daudziem profesoriem nopietni jāatsvaidzina studentiem sniedzamā informācija. Par labu nāktu arī intensīvāka uzņēmumu profesionāļu piesaistīšana augstskolām, kā arī pašu mācībspēku aktīvāka sadarbība ar ražotājiem t.s. pielietojamajā pētniecībā, uzsver Mašīnbūves un metālapstrādes asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš.