Kā pirmspensijas vecumā darbu zaudējušajiem atkal atgūt pašapziņu un dzīvesprieku, kā samierināties ar notikušo un saskatīt iespējas turpmākajā dzīvē, Senioru Dienu konsultē sertificēta psihoorganiskās analīzes psihoterapeite mg. psych. Ivanda Šūpulniece.
Izmests no laivas
«Darba zaudēšana pirmspensijas vecumā tiešām ir krīzes moments. Cilvēks dzīvojis noteiktā dzīves ritmā ar zināmām vērtībām - viņam bijuši pienākumi un atbildība, viņš ir bijis vajadzīgs. Brīdī, kad ierastā ritma vairs nav un zaudēti arī ienākumi, kas nodrošinātu vajadzības, iestājas sabrukums,» apliecina Ivanda Šūpulniece.
Var saprast «no laivas izmestā» sajūtas - kur tagad peldēt un kur vispār ir krasts? Gados jaunākiem cilvēkiem paiet samērā neliels laika posms, kamēr adaptējas šai situācijā. Vecākā gadagājuma pārstāvjiem, kuri līdz ar gadiem tāpat jau kļūst inertāki, pielāgoties ir grūtāk, tāpat arī grūtāk sākt apgūt jaunas prasmes un iemaņas, pieņemot, ka jaunajiem šajā ziņā ir priekšrocības. «Līdz ar to seniori vēl vairāk sāk sevi šaustīt, norobežoties no apkārtējās vides. Tā mēdz notikt, bet ne vienmēr. Mums apkārt ir arī labas prakses piemēri, kad vecāka gadagājuma cilvēkus var tikai apbrīnot par viņu dzīvesprieku un dzīves sparu situācijā, kad zaudēts darbs vai piemeklējusi nopietna kaite,» atzīst I. Šūpulniece.
Iemesli, kuru dēļ seniori zaudē darbu, mēdz būt dažādi. Psihoterapeite min vienu: piemēram, veselības pasliktināšanās. Vīrieši nereti piedzīvo traumas, strādājot smagu fizisku darbu, kā rezultātā laika gaitā pasliktinājies veselības stāvoklis. Sievietes - dažādas ķirurģiskas manipulācijas, kuru sekas liegušas atgriezties ierastā darba režīmā.
Nereti abu dzimumu pārstāvjiem darba zaudēšanas cēlonis ir konflikts darbā, kuru nav izdevies atrisināt. Šādās situācijās bieži vien lēmums par aiziešanu no darba tiek pieņemts spontāni, emociju iespaidā. Ar cerību, ka, būdams labs speciālists, atlūguma rakstītājs spēs atrast darbu līdzvērtīgā vai tajā pašā jomā. Taču reālajā dzīvē viss izrādās citādi - darba iespējas nav tik plašas.
Varbūt nevajag strādāt?
Kā novērojusi psihoterapeite, visvairāk seniori pārdzīvo tos brīžus, kad ir jāiet uz darba intervijām - jāsāk piedāvāt sevi. Cik atteikumu ir tā robeža, aiz kuras seniors situāciju jau sāk uztvert kā bezcerīgu, atkarīgs no cilvēka emocionālā stāvokļa, personiskajām rakstura iezīmēm. «No tā, kā seniors uz dzīvi raugās kopumā un vai spēj uzklausīt jebko kritisku attiecībā uz sevi, vai spēj reālistiski paraudzīties uz sevi,» skaidro I. Šūpulniece, iesakot vecākās paaudzes cilvēkiem jaunu darbu meklēt arī caur sev pazīstamu vidi, paziņām, tuviniekiem.
Tiesa, nereti senioriem esot grūti atzīties šādā nepieciešamībā savā paziņu lokā, līdz ar to cilvēks vēl vairāk ieraujas sevī. Nevienam neko nelūgt, ar visu, arī ar trūkumu, tikt galā pašam - šāda attieksme bieži vien vērojama starp senioriem, jo «es taču nedrīkstu būt vājš». Tā vienkārši ir ierasts dzīvot. Turklāt ir ierasts, tā dzīvojot, palīdzēt arī citiem! Tomēr nav jābaidās lūgt palīdzību, kaut vai padomu.
Starp citu, stiprā dzimuma pārstāvji, zaudējuši darbu, šai krīzei pāri tiek vieglāk, novērojusi I. Šūpulniece: «Vīrieši atrod jēgu tajā, ko viņi dara un ko var izdarīt, - mazajos ikdienas saimnieciskajos darbiņos, gan palīdzot ģimenei, gan kaimiņiem, tuviniekiem ar remontiem, autotransporta pakalpojumiem. Veicot gadījuma darbiņus, kas palīdz gūt ienākumus un arī realizēt sevi.»
Lai cik nepieņemami darbu zaudējušam senioram tas varētu likties, bet psihoterapeite aicina reāli novērtēt situāciju - varbūt tomēr nemaz nevajadzētu meklēt jaunu darbu? «Savā praksē esmu novērojusi: cilvēks strādājis prestižā darbā, nopietnā amatā, vienmēr kostīmā vai uzvalkā. Zaudējot amatu, viņš tomēr, par spīti visam, ir atradis citu darbu - jo pensijai taču ir jāpelna! Jaunais darbs ir zemākas kvalifikācijas, sliktāk atalgots, un pēkšņi sāk pasliktināties veselība. Piemēram, saasinās reimatisms. Tas liecina, ka ķermenis nespēj šai situācijai adaptēties ne psiholoģiski, ne fiziski. Senioram tāpat jau nav lieku līdzekļu, bet nu ir jāiegulda veselības problēmu risināšanā, jāiet pie ārstiem, atkal jāņem darba nespējas lapa. Rodas jautājums - vai tiešām bija jāiet strādāt? Varbūt šajā posmā dzīvei ir vērts atrast citu jēgu? Dažkārt pat ir labāk vairs neturpināt strādāt,» alternatīvu situācijai raksturo psihoterapeite.
Apzināties īstās vērtības
Ivanda Šūpulniece savā praksē izmanto kādu vienkāršu, bet ļoti efektīvu paņēmienu, ko seniors var izmantot arī pats, mēģinot saprast savas dzīves jēgu un mērķus. «Ļoti svarīga ir dzīves jēgas apjausma, un tā rodas tad, kad tiek pārskatīts dzīves gājums - kas piedzīvots, ieceres, kuras realizētas un no kurām nācies atteikties. Rodas atbilde - kā dēļ esmu dzīvojis,» skaidro psihoterapeite.
Domās vai uz papīra uzzīmē lielu apli ar nulles punktu - tas ir cilvēka dzīves gājums, sākot no dzimšanas brīža. Pa apli, turpinot pārskatīt savu dzīvi pēc tās nozīmīgākajiem posmiem - skola, studijas, laulības, bērna dzimšana utt., - nonāk līdz pašreizējam brīdim. «Atklāsmes ir fantastiskas! Par to, cik daudz svarīga dzīvē bijis. Tās ir tās dzīves būtiskākās vērtības. Protams, šai aplī ir arī darbs, bet ne vienmēr tas ir svarīgākais. Svarīgākās parasti ir attiecības, ģimene, visi notikumi, kas saistīti ar pozitīvām emocijām,» norāda I. Šūpulniece.
Izejot tam visam cauri, arī rodas jēgas sajūta - kāpēc un kā esmu dzīvojis, kas man ir svarīgs? Un kas vajadzīgs otrajā dzīves pusē - vienam varbūt tie ir mazbērni, iespēja rušināties mazdārziņā, lasīt grāmatas. Otram iespēja beidzot ceļot, pievērsties hobijiem. Pašam sev ir jāatbild uz jautājumu: ko vēlos piedzīvot savas dzīves pēdējā nogrieznī, cik nu tas katram garš atvēlēts. Var pafantazēt, var novērtēt reālās iespējas - ja nevar aizceļot uz tālām zemēm, varbūt var aizbraukt pie sen neredzētiem radiem tepat Latvijā, biežāk apciemot draugus. Apzinoties īstās vērtības un saplānojot resursus, izvērtējot, kurās jomās var lūgt kādam palīdzību, cilvēks arī piepilda kādu daļu no savas dzīves jēgas.
Taču ir nepieciešams laiks, lai pārstrādātu arī sliktās sajūtas, saprastu, no kurienes nāk īgnums, nepiepildīta sajūta, lai pieņemtu savu dzīvi un savu situāciju, kāda tā ir. «Kad tas viss prātā sakārtojas, kad jauna darba atrašana vairs nav kā uzmācīga ideja, bieži vien sarežģītā situācija atrisinās pati. Cilvēks iekšēji nomierinās, spēj reālistiskāk raudzīties uz dzīvi un vairāk saredzēt iespējas,» saka I. Šūpulniece.