Par treknajos gados radušos ēdienu un mantu kultu reiz diskutēju ar kādas viesu mājas saimnieku, kuram nakts vidū pēc kāda pasākuma vaicāju, kur meklēt guļvietu. Saimnieks smēja: «To es saprotu - meklēt gultu, kad nakts, nevis, kā man te notiek ar kāzu viesiem - kā iebrauc pagalmā, tā prasa, kur nolikt mantas, kur būs gulēšana, kur ledusskapis jogurtam.» Viņa laikā bijis citādi: agrāk - kā no automašīnas ārā, tā dejot un ēst. Tagad uz kāzām braucot ar saviem našķiem un milzu drēbju pilnu somu.
Esmu par bezdāvanu etiķeti. Daļēji jau tā pierasta, jo mana vārdadiena ir Ziemassvētkos. Lielākoties mani sveic telefoniski. Pavisam aizmirst, ka es viņus vārda dienās sveicu ar dāvanām. Lai jau. Man pietiek ar pašu tuvāko dāvanām. Tomēr atteikties no dzimšanas dienas dāvanām es nespētu, jo vienreiz gadā tomēr gribas pārsteigumus.
Reiz sociālantropologs Klāvs Sedlenieks teica, ka nedāvināt nemaz nav iespējams, jo došanas un ņemšanas tradīcijas ir pārāk dziļi iesakņojušās apziņā. Tā ir. Grūti būtu nedāvināt. Arī draugi apvainotos. Tomēr šādu virzienu pamazām uzņemu - esmu sašaurinājusi svētku daudzumu, jo kādu dienu sapratu, ka nevaru atļauties apsveikt visus, kuri mani uzaicina uz svinībām. Pietiks, ja apsveikšu tos, kuri apsveic mani. Uz dzimumdienām vairs nenesu vīnu un ziedus, jo uzskatu, ka tā jau ir gluži vai otra dāvana. Labprāt gan dāvātu tikai vīnu un ziedus.
Ziedot dāvanu naudu labdarībai? Nē. Pirmkārt, bieži ziedojumus visvairāk vajag tiem, kuri to neprasīs un nepieņems. Es ziedoju, ja pati redzu, kur nauda nonāk. Otrkārt, labdarība piestāv pārtikušai sabiedrībai. Zorgeviciem, Šmidrēm un citiem. Kamēr man un maniem tuvajiem ir nenomaksāti kredīti un lauku mājā ūdens no akas jānes ar spaiņiem, tikmēr man labdarība nepiestāv.