Parasti aizdomas par suņa dzirdes problēmām rodas, ja suns nereaģē uz pēkšņu skaņu, neatsaucas uz savu vārdu, nepamostas, atskanot skaļam troksnim.
Iespējamie kurluma cēloņi: vadīšanas traucējumi (skaņa nenonāk līdz smadzenēm, ārējās auss iekaisums, auss kanāla sašaurinājums (audzējs), bungādiņas plīsums, deģeneratīvas nervu izmaiņas, anatomiski defekti (parasti iedzimti), sistēmiskas slimības (piemēram, suņu mēris var radīt dzirdes pasliktināšanos), traumas, toksīni, zāles.
Par riska faktoriem tiek uzskatītas noteiktas gēnu kombinācijas, piemēram, dzīvniekiem ar baltu apmatojumu ir lielāks iedzimta kurluma risks. Bet nav patiess izplatītais mīts, ka visi baltie dzīvnieki ir kurli.
Kā tiek uzstādīta kurluma diagnoze? Veterinārārsts vispirms ievāc pilnīgu anamnēzi, ietverot informāciju par lietotajām zālēm, pārslimotajām slimībām, traumām. Kucēniem visbiežāk ir aizdomas par iedzimtu kurlumu, savukārt veciem suņiem kurlums ir viena no smadzeņu novecošanās pazīmēm. Ja paralēli dzirdes traucējumiem novēro arī ausu iekaisumu, nosaka baktērijas, kas izraisa iekaisumu, un kādas antibiotikas ir efektīvas pret izraisītāju. Dzirde tiek pārbaudīta, veicot ausu klīnisko izmeklēšanu un novērojot suņa reakciju uz pēkšņiem, skaļiem trokšņiem. Objektīva dzirdes novērtēšana notiek, izmantojot speciālus elektrodus, kas mēra smadzeņu aktivitāti pēc skaņas impulsiem katrā ausī. Latvijā veterinārmedicīnā šāda diagnostika nav pieejama.
Iedzimta kurluma ārstēšana diemžēl nav iespējama. Kurli kucēni nekad nekļūs dzirdīgi, taču tas nenozīmē, ka šādi kucēni nav piemēroti dzīvei. Augot un apgūstot dažādas iemaņas, kucēni ļoti veiksmīgi piemērojas dzīvei bez skaņām. Kurlums pavisam noteikti nav iemesls suņa eitanāzijai.
Ieteikumi kurlu suņu saimniekiem: vispirms jāatceras, ka kurlie suņi vairāk pakļauti traumu riskam (automašīnas, citi dzīvnieki) un saimniekam vienmēr «jāklausās par diviem» - jāapsver, vai konkrētajos apstākļos kurlo suni labāk turēt saitē vai tomēr palaist brīvsolī.
Kurlie suņi ir tikpat viegli apmācāmi kā dzirdīgie. Tikai skaņas komandas vietā jādod vizuāla komanda - parasti noteikts žests. Pastāv uzskats, ka kurlie suņi kļūst agresīvi. Iespējams, tas radies tādēļ, ka kurls suns, pēkšņi uzmodināts, var nobīties un reaģēt agresīvi. No tā var izvairīties, mācot kucēnu saistīt pamodināšanu ar kārumu. Tuvojoties pieaugušam guļošam sunim, var radīt vibrāciju (pasist kāju pret zemi), lai suns pamostos. Teorētiski kurliem suņiem var iegādāties dzirdes aparātus, bet jēga no tiem būs tikai retos gadījumos un visbiežāk tie suņiem nepalīdzēs. Suņiem, kam dzirde ir pasliktināta, apmācībai un uzmanības pievēršanai var pamēģināt ultraskaņas svilpes. Pilnīga kurluma gadījumā suņa apmācību var mēģināt veikt, izmantojot vibrācijas kaklasiksnas (www.petsefe.net).
Noderīgāka kurla suņa saimniekam būs GPS vai radiosignālu iekārta, kas ļauj atrast suni, ja tas ir pazudis. Ir pieejamas dažādas ierīces, kas ļauj sekot suņa atrašanās vietai kartē savā tālrunī vai datorā reālā laikā.
*veterinārārste