Patlaban notiekošajā politiskajā tirgū par jaunās valdības ministru portfeļiem intriga savērpusies ap satiksmes ministra un tieslietu ministra amatu kandidātiem, un ēnā palikušas diskusijas par izglītības un zinātnes ministra krēslu. Tomēr, ja uz valdību raugās kā uz ilgtermiņā ietekmīgu spēku, nevis īstermiņa pasākumu, tad izglītības un zinātnes ministra amats vērtējams kā ļoti būtisks, jo pat tādas valdības, kuras mūžs ir īss, ministru lēmumi mēdz ietekmēt sabiedrības dzīvi daudzu gadu garumā. It īpaši - tādā daudziem aktuālā jomā kā izglītība.
Pašreizējā situācija liek domāt, ka līdzšinējai izglītības un zinātnes ministrei Mārītei Seilei, visticamāk, nebūs lemts turpināt darbu jaunajā valdībā. Seiles paveikto vai, precīzāk, iesākto darbu sarakstā paliks centieni reformēt pedagogu atalgojuma sistēmu. Par galveno cēloni tam, ka reforma nav noslēgusies, bieži minēts tas, ka Seiles iecerētajai reformai neesot bijis atbalsta demisionējušās premjeres Straujumas un finanšu ministra Reira partijā Vienotība, turklāt neesot bijis atbalsta arī pedagogu vidū, kas gan nav pārsteidzoši, jo Seile neslēpa - reforma sola nevis algu pielikumu visiem skolotājiem, bet gan atalgojuma modeļa maiņu, kas ne vienam vien pedagogam varētu izrādīties neizdevīgāka par pašreizējo sistēmu.
Iespējams, šis ir tas gadījums, kad līdzšinējai ministrei derētu ļaut darbu turpināt, un jaunās valdības vadītājam derētu pieprasīt no ministres, lai pārliecina par savas iecerētās reformas nepieciešamību gan politiķus, gan nozari. Ja tomēr izglītības un zinātnes ministra krēsls politiskās tirgošanās rezultātā tiks kādam citam, tad jācer, ka zudīs izglītības nozares hroniskā problēma - reformas paliek vienīgi vārdu līmenī, jo dialogs ar izglītības jomā strādājošajiem kā neveidojas, tā neveidojas. Iespējams, situācija uz labu pavērsīsies tikai tad, kad ministra amatā nonāks kāds izglītības nozarē cienīts šīs pašas nozares profesionālis, kurš ar skolotājiem spēs atrast kopīgu valodu, būdams savējais no pedagogu vidus, un izpratīs arī zinātnes nebūt ne vienkāršo situāciju.
Izglītības un zinātnes ministra darbu sarakstā gan ir ne tikai nepieciešamība pilnveidot skolotāju atalgojuma modeli. Ne viens vien pētījums un daudzu tautsaimniecības nozaru pārstāvju izteikumi atklāj, ka nepieciešama arī gudra un pārdomāta izglītības satura reforma, lai salāgotu izglītību ar darba tirgus prasībām. Pagaidām gan par nepieciešamību veikt fundamentālas izglītības satura pārmaiņas uzstājīgāk runā ekonomikas analītiķi, nevis Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji.