Dažviet laukos vairs nav cilvēku, ko pieņemt darbā, vienīgi tukšas mājas, vispār nav potenciālo darbinieku, ar kuriem sākt sarunu par algas lielumu, un, lai attīstītu ražošanu, būtu jāpārvilina strādājošie no Rīgas vai ārzemēm. Šādi izteikumi uzņēmēju retorikā izskanējuši daudzkārt un ievijušies arī diskusijā par bēgļu jautājumu Eiropā un bēgļu uzņemšanu Latvijā.
Protams, var diskutēt, vai strīdu krustugunīs nonākusī bēgļu kvotu sistēma ir optimālais variants, jo, iespējams, bēgļu uzņemšanu Eiropas valstīs var risināt, balstoties uz citiem principiem. Der arī atcerēties, Latvija gadiem izvairījusies no konfrontācijas ar bēgļu jautājumu, kamēr Eiropas Parlamenta sienās izskanējis - nedrīkst pieļaut, ka Vidusjūra kļūst par kapsētu. Jau 2012. gadā Diena rakstīja, ka Latvija taktiku - izvairīties no imigrantiem - ilgi nevarēs saglabāt, jo «dienvidvalstis, kas pirmās saskaras ar imigrantu plūsmu no Āfrikas, piedzīvo finanšu krīzi, savukārt Latvija - ekonomikas augšupeju». Apgalvojumam par mūsu valsts ekonomisko augšupeju gan nekad nav trūcis un netrūkst oponentu, tomēr, salīdzinot ar daudzām pasaules valstīm un arī ar grūtību nomākto Dienvideiropu, Latvija patiešām nav tā lielākā nabadzīte.
Pēdējos gados tādu cilvēku, kuri ierodas Latvijā ekonomiski labākas dzīves meklējumos, skaits vērtējams kā neliels - var runāt par individuāliem gadījumiem, kad dzīve atved tieši uz mūsu valsti, un par atsevišķiem uzņēmumiem (Diena savulaik vēstīja par zivju produkcijas ražotni, kas bija piesaistījusi strādnieces no Taizemes). Mūsu valsts problēma saistībā ar strādājošo pārvietošanos no valsts uz valsti ir cita - lielais no Latvijas aizbraukušo cilvēku skaits, kas jau gadiem strādā, piemēram, Lielbritānijā, un atgriezties Latvijā nesteidzas.
Tāpēc, distancējoties no bēgļu problēmas globālajiem risinājumiem, bet raugoties uz Latvijas realitāti, jāapzinās, ka ārvalstnieku ieplūšana mūsu valstī var kļūt aktuāla, ja vienlaikus liels skaits uzņēmumu nolems paplašināt ražošanu (maz ticams, tomēr iespējams scenārijs) vai arī ražotnes veidos vairāki jauni, vērienīgi uzņēmumi, kuriem būs nepieciešami darbinieki, bet ar vietējo strādājošo skaitu nepietiks (arī maz ticams, taču iespējams variants).
Tāpēc Latvijas politiķiem un atbildīgajām valsts amatpersonām vajadzētu domāt, kā nodrošināt, lai pēc gadiem divdesmit piecdesmit mūsu valstij būtiski nepietrūktu cilvēku, kuri noturētu šobrīd sasniegto labklājības līmeni, un par ārvalstnieku ierašanos nenāktos diskutēt jau citās intonācijās.