Šis «nejaušību rīcībplāns», kā Zinātņu akadēmija jau pirms dažiem gadiem ieteikusi latviskot transatlantiskajos kuluāros topošo contingency plan, mums dos konkrētas drošības garantijas, ļaujot nemitīgi un ar aizdomām neatskatīties pār plecu austrumu virzienā. Tas būs krietni mierinošāk par līdzšinējo NATO 5.paragrāfa (ka uzbrukums vienai alianses dalībvalstij uzskatāms par agresiju pret tām visām) kompresi uz sūrstošās vēsturisko traumu vāts. Ja kritiskā brīdī šis paragrāfs nedarbotos, tad būtu cauri ar visu aliansi, tikai okupētajai valstij no tā labāk nekļūtu. Itin kā latviešiem nebija ne tieša, ne retoriska labuma no Tautu Savienības caurkrišanas Otrā pasaules kara laikā. Nu, sabruka - un kas par to? Būtu labāk darbojusies un piespiedusi sabiedrotos attaisnot pēckara mežos šur tur zaigojošo un pamazām dziestošo cerības gaismiņu. Tāpēc jebkas NATO rīcībspēju stiprinošs un reglamentējošs ir uz labu, un topošais rīcībplāns tāds noteikti ir.
Nopietnu izvērtējumu prasa šo rīcībplānu nosakošās iespējamās «nejaušības». Contingency burtiski nozīmē «ārkārtas», kas pārņemtajam militārās drošības terminam ir atbilstīgāks tulkojums gan pēc burta, gan gara. Proti, līdz ļoti nesenam laikam «trīs balstiņas sūras pie Baltijas jūras» dzirdīgas ausis, sevišķi NATO, politiskajā līmenī neaizsniedza tieši tāpēc, ka austrumos esošā - «jūs paši zināt, kā» - draudi tika uzskatīti vienīgi par iespējamu nejaušību. Par tādu kā kļūmi, pārpratumu, kas - pat ja tāds rastos ― tiktu viegli novērsts. Krievija tika uzskatīta par daudzsološu stratēģisko partneri, par uzticamu sabiedroto un vēl nezin ko, līdz Gruzijas teritoriju okupācija 2008.gada augustā bez tās nepatīkamajām sekām un blaknēm izdarīja arī ko labu: uzgāza ledusaukstu ūdens spaini austrumu dižkaimiņu nekritiski mīlošajiem prātiem.
Atžilbušie sākuši domāt ja ne pilnīgi kritiski, tad nosvērtāk. Militārpersonām Gruzijas «nejaušības» būtība kļuva skaidra acumirklī, un jau pāris mēnešu pēc konflikta eskalācijas NATO augstākais militārais komandieris ģenerālis Džeimss Kredoks rosināja sākt izstrādāt reālu Baltijas valstu aizsardzības plānu.
Plāns būs ieguvums ne tikai Baltijai. Ārkārtas rīcībplāns konkrēti un konteksts ap tā izstrādi vispārīgi var izrādīties pozitīvi rosinošs arī tiem, kas to nenojauš. Piemēram, pašlaik ir aktuālas prezidenta vēlēšanas Ukrainā. Pat ja pēc pāris nedēļām vēlēšanu otrajā kārtā virsroku ņems Kremļa favorīts Viktors Janukovičs, Maskavā uz viņu liktās lielās cerības visai iespējami var izrādīties veltas. Kremlis jau izmisīgi cenšas panākt Dienvidosetijas un Abhāzijas starptautisku atzīšanu. Kuriozais gadījums ar 21 kvadrātkilometru lielās Nauru salas «piepirkšanu» par 50 miljoniem dolāru šaubīgajai Krievijas, Venecuēlas un Nikaragvas aliansei, kas atzinusi separātistus, liecina par izmisumu.
Cerība to labot ar prokrieviska prezidenta palīdzību Ukrainā ir saprotama, tomēr atkal jau izmisīga. Kandidātvalsts «mājasdarbu» pildīšanas ziņā Ukraina ir paraugskolnieks. Un vai zināt, kas vēl šai pašā ziņā ir paraugs? - Gruzija! Tā gan ir manāmi satraukusies par Ukrainas vēlēšanu iznākumu, tomēr pat ar visu Janukoviča pretrunīgo ģeopolitisko simpātiju buķeti Kremļa cerībām īstenoties ir niecīgas izredzes. Tas tika skaidri pateikts arī nesenajā NATO ārlietu ministru sanāksmē: «Mēs turpinām aicināt Krieviju atsaukt Gruzijas Dienvidosetijas un Abhāzijas reģionu atzīšanu par «neatkarīgām valstīm».» Attiecībā uz Ukrainu tas zemtekstā nozīmē: «Pat nedomājiet!» Un topošais ārkārtas situāciju rīcībplāns pret šādām «nejaušībām» būs labs stimuls gan eventuālam Jūlijas Timošenko, gan Janukoviča rīcībplānam, kā atbildēt uz Krievijas cerībām: paklusēt.
Topošais NATO rīcībplāns Baltijai būs atvēsinošs arī Francijas koķetērijai ar Krieviju par Mistral desantkuģa iespējamo pārdošanu. Triju balstiņu retorika, ka nav krietni NATO labumus un faktiski arī stratēģiskus noslēpumus tirgot iespējamam pretiniekam, varbūt lielvalstij nav pietiekams arguments; oficiāls aizsardzības plāns tāds būs noteikti. Diez vai pat Francija var atļauties kacināt ietekmīgos NATO partnerus, kam Mistral pārdošanas gadījumā varētu nākties labot nule izstrādātu stratēģisku rīcībplānu. Jo tieši tas notiktu, ja Krievija dabūtu kāroto militārās tehnoloģijas brīnumu ar tiem noteikumiem, kādus tā izvirza patlaban.
Bez lieka sentimenta kušināšanas Eiropas mērogā jaunais rīcībplāns, mierinājis bažas par ārlietām, varētu mobilizēt pašmāju politiķus ar jaunu sparu pievērsties sasāpējušajām iekšlietām. Katrā ziņā būs par vienu atrunu mazāk to nedarīt.