Dīzeļlokomotīve piespiedās speciālās platformas buferiem. Nožvadzēja automātiskās sakabes atslēgas. Galvenais konstruktors Jūlijs Borisovičs Haritons dziļi nopūtās, pēdējo reizi ar roku pieskārās pulētajiem resnulītes sāniem: «Nepievil, mīļā, nepiekrāp, dūjiņ.» Un iedūra: «Bet viņš taču to, savu favorīti, pavada pēdējā gaitā.» Dīzeļlokomotīve līgani, it kā negribīgi sāka vilkt platformu, izveda to no ceha un sastinga. Mēnesgaismā skaistule iemirdzējās tādā smaragdzaļi sudrabainā mirdzumā, kāds gulst pār Dņepru skaidrā naktī. Ja kāds nezinātu, ka uz platformas izvesta bumba, tad visai droši varētu nodomāt, ka tā nemaz nav bumba, bet gan maza, eleganta zemūdenīte diversantiem: tik ļoti izskatīga, tik ļoti brīnišķīga, gluži sastingusi lāsīte. Taču nepiederošo šeit nav. Un visi šeit zina, ka šajā astoņus metrus garajā lāsītē ieslēgts spēks, kāda iepriekš nevienam nav bijis. Ceļojumā pa valsti platforma ar lāsīti izskatīsies gluži kā parasts pasta vagons bez logiem, pietiekami netīrs, pietiekami samīcīts, ar visiem atbilstošajiem uzrakstiem uz sāniem. Ešelona ceļamērķis - Gorkija. Pirmais dosies ešelons, kas sastāv no lokomotīves un preču vagonu desmita. Aiz tā - pamata ešelons, tas, kurš ved lāsīti. Pamatvilciena mašīnistiem ir pavēle: turēties tuvāk priekšā braucošajam, nepazaudējot no redzesloka sarkano lukturi uz pēdējā vagona. Aizmugurē vēl viens ešelons, arī redzamā attālumā.
Līdz Gorkijai aizbrauca bez piedzīvojumiem. Tikai mašīnisti pamanīja dīvainību: netrāpījās neviens pretimbraucošs vilciens. Kādas blēņas? Itin kā līdz pašai Gorkijai visa satiksme sastingusi. Brīnumi. Gorkijā nomainīja visu triju vilcienu visas trīs lokomotīves kopā ar mašīnistiem un visu apsardzi. Pie reizes - arī visu dokumentāciju visiem trim ešeloniem. Pēc dokumentiem sanāca, itin kā viņi būtu ieradušies no Taškentas. Nākamais posms - no Gorkijas līdz Kirovai. Kirovā vēlreiz nomainīs mašīnistus un apsardzi. Pie reizes nomainīs vilcienu numurus un visus dokumentus. Par triju vilcienu gaitu zinās tikai kādi lieli priekšnieki dzelzceļa resorā: īpaši bīstamus noziedzniekus veda... no Brjanskas. Pēc tam - pavēle: attīrīt visus ceļus līdz Kotlasai. Līnijai apsardzi! Slēgt pārbrauktuves! Paziņot uz Kotlasu, ka brauc speciālie vilcieni ar ieslodzītajiem no Erevānas. Apcietinātajiem dienvidos nav jāsauļojas. Viņiem vieta ziemeļos! Lūk, tā - līdz pašai Vorkutai. Katrā jaunā stacijā - jauni dokumenti. Ja kāds sagribētu pēc papīriem atjaunot nobraukto maršrutu, viņam nekas nevarētu sanākt. Bet izskaitļot maršruta sākumpunktu principā ir neiespējami. Tāpēc, ka tā nav. Apdzīvotā vieta, kurā šo lāsīti izstrādāja un samontēja, ir izņemta no vietējās varas administratīvās pakļautības un izslēgta no visiem uzskaites materiāliem. Tās nav ne kartēs, ne dokumentos.
(Turpinājums 11. janvāra numurā)
© Viktor Suvorov, 2011